viņai bija brīnumsomiņa. maziņa, bet mūžam ar ko piebāzta. taču tik un tā nekad neizskatījās pilna. tur bija gan skrūves un naglas, gan naudiņa, gan pērnie kastaņi. pa vidam izjukušas rokassprādzes sarkanie kristāliņi. matusprādzes. krāsaini zīmuļi, ledenes sarkani strīpainā papīrītī, pēc kapučīno garšojošs lūpu balzāms, ozolzīles, kāda cilvēka uz kases čeka uzzīmēts smaids. un šodien tajā vēl ir skrūvgrieznis. vienmēr iebāžot roku somiņā, viņu pārņem siltums. un tas nekas ja viņu nesadzird un nesajūt un ignorē un apbižo un samīļo un grib nozākāt(nav svarīgi pelnīti vai nepelnīti) viņa iebāžot roku somiņā caur asarām pasmaida. dodiet viņai telpu smaidam...
un bija tāda skaista lieta kā sarakstīšanās 1. maijā. un sarakstījās meitene stilizētā medmāsas kostīmā, bet tā kā ceļi bija atsisti ar ugunsdzēšamo aparātu, tad bija uzvilktas arī baltas bikses. nu viņa bija izteikti austrumnieciska. līgavainis no rīta pačīkstēja, ka nav ko vilkt mugurā un uzvilka gaišzilu treniņjaku ar uzrakstu uz muguras argentina, džinsos un kedās. vecāki šokā, jo viņus neviens neaicināja. zagsā šokā, jo process bez gredzeniem. paši šokā, jo viņiem iedāvināja foto no regates ar Bojāra parakstu ;)) un vakarā sēdēšana Viesturdārzā vērojot pīles. mazie pīlēni ka motoriņi šaudījās pa ūdeni. dzērām atšālējušos šampānieti. saulē puspiemiegtām acīm laiski lūkojāmies apkārt, baudījām viens otra klātbūtnes. dzeltenas puķītes starp koši zaļojošiem kokiem. blakus sēdošie puiši makšķerē. kāds slāvu vīrietis pienāk klāt un sāk deklamēt Jeseņina u.c dzeju meitenēm.
Casablankā tiek ilgi gaidīts jazz, kad sagaidām, esam jau sareibuši un noguruši no gaidīšanas. vēl mēģinam kaut kā aizķerties apakšstāvā un atrast iemeslus lai paliktu un paklausītos, taču tad nospriežam, ka būs taču citas reizes un mani jau arī kāds gaida..
un jā - es mīlu jauno pāri ;))
un beidzot skrūvgrieznis atdots. skaisti ziedi no skaista cilvēka. uz ielas ap kaklu belliņai likta kaklarota. trūka tik apkart sveču gaismas un pieklusināta mūzika, bet mums vien transporta trokšņi un izplūdes gāzes. varēja jau vismaz krustojumā vadi mest elektrības dzirksteles. tā kārtīgi paēsts. ai, nu meitene saturies :DD
mazais brūnais kamoliņš vēlās pa pagraba trubām. viss matains un pinkains. viņš tik dusmīgi rūca, ka pat žurkas skaļi brēkdamas metās katra uz savu pusi, panikā puslēcienā saskriedamās. taču kamoliņš tikai vēlās un vēlās. un rūca viņs uz sevi. par to, ka nespēj mo matiem izbāzt ķepiņas, lai galu galā nobremzētu. viņš ļoti cerēja, ka kāda žurka galu galā apstulbs un viņš nobremzēs uz viņas ziņkārīgā deguna. taču trubas tik vijās un vijās un kamoliņš jau skaļi spiedz. nu jau aiz sajūsmas, jo bija uzņemts pamatīgs ātrums. te pēkšņi - bams - un viss. stop. četri santehniķi un metāla mucas spēlēja zolīti. alus putas un šņbja caurspīdīgais šķidrums veidoja dīvainus rakstus pa telpu un mucu. kārtis jau sen vairs nevarēja pacelt no mucas. pielipušas. viņi tik un tā sen jau neredzēja kas kuram pīķis vai ercens. kungs vai dāma. taču tas aizmiglotām acīm un pārgrieztām sejām netraucēja kliegt un pastāvēt uz kaut kādu savu taisnību. par kādu, pat paši vairs nezināja. galvenais bija kliegt, pārējais bija iemesls tam lai būtu par ko kliegt. te viens pēkšņi ar dūri trieca galdā, bet aizšāva garām un uzsita pa trubu. pat ne pa trubu, bet pa kamoliņu. kādam pēkšņi bija asiņaina seja un smadzeņu atliekas uz uzacīm. klusums. rokas notrauciens pār seju. un samulsis smaids.
šodien kad biju izskrējusi ārā ar jaukumu, kamēr darbā viss vēl nebija līdz vemšanai samežģījies, mani iepriecēja viens sasodīti jauks skats. kada bāla kārna gotiska meitenīte pa šo karsto dienu vilkās melmās drēbēs un melniem matiem un virs sevis bija izplētusi milzīgu melnu lietussargu, lai nedoddievs kāds brūnumiņš uz zilibaltās miesas uzmetīsies.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |