viņai bija brīnumsomiņa. maziņa, bet mūžam ar ko piebāzta. taču tik un tā nekad neizskatījās pilna. tur bija gan skrūves un naglas, gan naudiņa, gan pērnie kastaņi. pa vidam izjukušas rokassprādzes sarkanie kristāliņi. matusprādzes. krāsaini zīmuļi, ledenes sarkani strīpainā papīrītī, pēc kapučīno garšojošs lūpu balzāms, ozolzīles, kāda cilvēka uz kases čeka uzzīmēts smaids. un šodien tajā vēl ir skrūvgrieznis. vienmēr iebāžot roku somiņā, viņu pārņem siltums. un tas nekas ja viņu nesadzird un nesajūt un ignorē un apbižo un samīļo un grib nozākāt(nav svarīgi pelnīti vai nepelnīti) viņa iebāžot roku somiņā caur asarām pasmaida. dodiet viņai telpu smaidam...