bija pamatskolā man tāds paradums dažkārt tēlot zīmuļdrāžamo, vai dažādības pēc rīvi vai krītiņdrāžamo. vienreiz sēžu klasē, savā nodabā aizdomājusies, lūkojos pa logu, te atverās klases durvis un mani sauc pie zobārsta. kā gadījies kā ne man pilna mute piedrāzta ar sarkano krītiņu. rokās vairs tāds mazs pipucītis. skrienu pa garo koridoru uz WC, taču mani rauj aiz svārku malas, lai steidzos. pa ceļam ar kleitas apakšmalu vēl mēģināju noberzt zobus. pat neiedomājos kā izskatos ar paceltu kleitu. tā nu es sēdēju zobārsta krēslā ar sejas krāsu, kas ne par gramu neatšķīrās no krītiņu krāsas manā mutē un zobārste pirms pārbaudīšanas visu ņēma ārā.
lūk tā ir, ja aizdomājās.
dažkārt es ar savu saules gaismas stabu gāju šūpoties, bet tas jau ir cits stāsts...