kad es biju maziņa, man šausmīgi patika spēlēties ar ēnām. ne tikai ar rokām veidot dzīvniekus un cilvēciņus. es taisīju arī koku ēnas. spraudu uz zīmuļiem pusizjauktus dziju kamolus utt. taču visvairāk man patika un patīk joprojām spēlēties ar savu ēnu. es varēju stundām ilgi locīties un vaibstīties un šķielēt uz savu degunu ēnā. izstiepto mēli. zoda kustībām. ņēmu talkā spoguļus un skatījos kāda tad es citiem šķietu ēnā.
arī tagad, it sevišķi ejot pa ielu vēroju savu ēnu. citu ēnas. kā laternu gaismās viņas dalās, kā mijās mana ar cita garām gājēja ēnu. no citām ēnām es izvairos. dažkārt pūlī gribas savu ēnu sarullēt un ielikt kabatā, lai citi nemīcās. mašīnas arī braukā virsū.
mājās divatā ar ēnu man ir labi. vienmēr man ar viņu ir bijis labi.
nezinu kādam jābūt cilvēkam, ka jāsaka: "pats no savas ēnas nobijās". laikam jau ar ēnu nesatiek.
nezinu, bet tajā ēnu padarīšanā ir kaut kas valdzinošs.