pretējo skatlogu stiklos garāmbraucošie trolejbusi izskatījās kā gaisa vagoniņi.


un man patīk kāds gaiss ir šovakar. svaigs. ne tik jauks kā mežā. šis ir pilsētas svaigums. atveriet logus un ieelpojiet. ieelpojiet to dziļi.


tumsā ejot pa Ģertrūdes ielu no bazīcas uz avotu ielu, sanāca iet pretī mēnesim. nereāla sajūta. tukšums visapkārt. es viens čāpoju un liekās, ka tūlī tūlīt viens solis un es būšu kaut kur starp debesīm mēnesi un zemi.


Dainai stāstot par to kā mēs ar Kristu kāpām pusotru stundu pa klinšainajiem kalniem uz piramīdu un runājām par viņu mana lūpiņa drebēja un kamols kaklā neļāva izrunāt vārdus. un ņēmu un ritināju un tinu ciet savu kamolu..visu laiku izsaucoties, ka viņai tas patiktu. viņa pati nekad nav bijusi kalnos un es Dainai teicu, ka viņai nezinot ar saviem vārdiem daļu kalnus un kalnu sajūtas ienesām sirsniņā. kalnos mēs redzējām vienu meiteni un indiāni, kas meditēja. meitene izskatījās pēc Dainas. tādiem pašiem gariem lokainiem rudiem matiem kā viņai "Melodijas" laikos, kad visas kopā strādājām.

un man sāp visas maliņas. nodauzījos ar mazo Teodoru. viņš mani kutināja. viņš man stāstīja šausmu stāstus ;)) cik nu div ar astīti vecs bērns var sagudrot). slēpāmies no vārnas ēnas. viņš man lika gulēt uz zemes blakus viņam un ar rociņām abi turējām actiņas ciet. izcilāju viņu pa debesīm. dabūju daudz bučiņas. ai, nu jauki. sajūtu savedējs mazais.