Manas mājas ir tur, kur skan Mt. Zion. Manas mājas ir visur, ja vien līdzi ir mūzikas atskaņotājs un šīs skaņas. Viss iet caur kauliem, katra nots, takts, viss, viss, pāri nepaliek nekas..

Joprojām, ja stipri aizžmiedzu acis, tā ka zvaigznes dejo izplatījumā, spēju atsaukt atmiņā to koncertu.. ja pasaulē pastāv kas tāds, ko var saukt par perfekciju, tad tovakar, 2008. gada 8. oktobrī Grīvas mēbelēs - jā, tā bija perfekcija... tā bija lieliskākā dāvana, ko saņēmu savā dzimšanas dienā, mazuliet skumstu, ka šogad nekā tāda nebūs, tomēr jūtu dziļu pateicību, ka man bija dota iespēja tur būt un JUST, JUST, JUST. pasaules sirdspukstus..

klausos to, ko man varbūt nemaz vairs nevajadzētu klausīties, bet citādi nevaru, ne-va-ru. un ir tieši tā, kā toreiz domēju.. brīdī, kad viss tiks izteikts vārdos un nebūs vairs vien slepeni skatieni, viss sabruks sīkās drumslās.

nepatīkami domāt par to, ka (..) un nezinu, kas vispār būs. vai varēšu iet, skatīties, klausīties un priecāties.. laikam būs citas asaras acīs, ne vairs tās - laimīgās.

sūdi vagā, tā es jums teikšu, mīļie.

atkal apakšējā stāva kaimiņi cep sīpolus, es šito neapjēdzu, cepti sīpoli brokstasīs, pusdienās un vaakriņās katru dienu, KATRU MĪĻU DIENU. nu, kas par desām?

Nezinu, kas ar mani notiek, nevaru to sagremot. Jau pāris mēnešus, kopš saprotu, ka ir tā, ka nav nekā, diezgan ļoti sev riebjos un nepatīku.. mūždien atrodu ko neapmierinošu savā izskatā, veros apkārt un redzu tikai skaistus cilvēkus, baidos no viņu skatieniem, izvairos no acu kontakta un allaž pie sevis padomāju, ka esmu totāla lūzere.. tajā pašā laikā apzinos, ka caurmērā ar mani viss ir ok, esmu vesela, man ir rokas, kājas, acis, ausis, mute, izskatos jauki, bet tā tomēr neesmu es.. tas tik ļoti runā pretī tam, kā jūtos.. šķiet, ka pilnīgi viss manā dzīvē ir šķērsām un nepareizi, un, kas trakākais, visticamāk, ka pati esmu pie tā vainīga, nevaru nevienam it neko pārmest, vienmēr esmu uzskatījusi, ka katrs pats veido savu dzīvi, joprojām tā uzskatu, un šī realitātes apjausma mani beidz nost. negribas ticēt, ka tā esmu es, kas visu ir salaidusi tādā dēlī, negribas, bet nākas.. un kur ir pazudusi tā būtne, kas man tā patika un ar kuru jutos tik labi? arī to nezinu.. spogulī man pretī veras kāda sveša seja, es to nepazīstu un man ir neērti šīs meitenes priekšā, viņa brīžam uzdzen man šermuļus.

es nevaru lasīt nevienu grāmatu, nevaru skatīties nevienu filmu, jo visur, kur veros, atduros pret mīlestību. tas ir kas tāds, ko esmu jau sen aizmirsusi... un vairāk par visu negribas zaudēt ticību tai. vēl turos, vēl ticu, vēl ceru un gaidu...

muļķīgi, pagalam muļķīgi.

mani līdz asarām sāpina tie tēta izteikumi a la - tu jau mums bagāta esi, ja? šoreiz saistībā ar to, ka neņēmu viņa naudu par to, ka man vecāku šķiršanās un dzīvokļa pārdošanas dēļ bija jāpārdeklarē dzīvesvieta.. sāp tāpēc, ka naudiņas ir ļoti maz, viss aiziet pārtikai, transportam, lēcu štellēm, saimniecības izdevumiem (sākot ar šampūnu, beidzot ar tualetes papīru un veļaspulveri), kolēģu un tuvinieku svētkiem, drīz būs jāmaksā arī komunālie... kad katru dienu skaiti kapeikas, lai izvilktu līdz nākamajai algai, un kāds šitā ar smīnu atļaujas pateikt, ir sasodīta dusma iekšā un jāžmiedz rokas dūrēs, lai nebūtu jāsit pa sienu vai jāskrāpē pašai sevi.

arī mamma nezvana un neinteresējas, nejautā, kā man iet un kā iztieku. katrā ziņā prieks, ka spēju radīt visos ilūziju, ka dzīvoju bezrūpīgi un bez materiālām vai morālām problēmām... bet tieši pēdejās jau ir tās vissmagākās..

šķiet, ka joprojām nav zudis milzu aizvainojums un apčakarētības sajūta...

sūds ar visu, zinu, ka daudziem klājas miljons reižu smagāk, bet tā gan ir, ka katram savas sāpes un bēdas ir visnepanesamākās.

Ir sasodīti sāpīgi 2 h tulkot tekstus, malties tiem cauri, rakstīt vienu nožēlojamu mājasdarbiņu spāņu literatūriņā, lai beigās, to saglabājot, tas pazustu tālēs zilajās. Tik bēdīgi man vēl nebija sanācis - nebiju izvilkusi failus no sazipotā faila un "saglabāju" tajā pašā zipā.. ai, bērnišķīgi un bezgala tizli. Sadusmojos diezgan histēriski, bet tā arī vairs neatradu it nekur. un nožēlojami ir tas, ka tikpat dusmīga uzrakstīju darbu vēlreiz pēc atmiņas, bet uz pusi īsākā versijā un vairs nemeklējot vārdus, ko biju jau iztulkojusi, bet gan rakstīju primitīvā 1. kursa līmenī... pizģec, es jums pateikšu. sūdaini sūdainā spāņu valoda. labi, nē, bučas, mīlu valodu, sāp jau tas pašas paviršums...

un mani ļoti interesē, kurā tieši brīdī es uzrakstīšu pārējos 2 darbus, ja tie ir jāaizsūta rītdienas laikā, bet rīt būšu darbā no paša agrā rīta līdz vēēēēlam vakaram.

gruzons. par to, ka ir uzdots tik daudz darbu un katrs pasniedzējs domā, ka viņējie ir vissvarīgākie. par to, ka man ir problēmas ar laika plānošanu. par to, ka viss allaž ir par daudz vai par maz, bet nekad ne tieši laikā.

Mans mazais, mīļais draudziņš atkal ir savos uzdevuma augstumos. Nepagāja ne 2 nedēļas pēc ZB, kad tomēr aizstiepu to uz remontu un - voila! - viss izdevās. bet brīžiem mani ļoti biedē tā doma, cik ļoti iespējams pieķerties kaut kādām nedzīvām, mehāniskām ierīcēm, kurās nav nekā cilvēcīga un silta - tik mikroshēmas, čipi, vadi un dzelži.. skumīgi drusku.

šodien bija pirmā itāliešu (jap, tieši tā, itāliešu, ne itāļu) valodas lekcija. Pasniedzēja ir apburoša un zinoša, par to prieks. Priecīgi arī tas, ka var saprast 90% no visa, izbraucot uz spāņu valodas zināšanām. Ok, pieņemu, ka sapratīsim, tulkosim un lasīsim visu labāk un veiklāk, nekā ļaudis no citiem kursiem, bet, ja jāsāk runāt, tad galvā tomēr ir mērena putra un katru iesākto teikumu gribas pabeigt spāniski, jo tas šķiet tik līdzīgi, tikai krietni vien vieglāk. Lai nu kā, vēl apsveru domu, ka varētu pāriet uz vācu grupu, ja būs tāda iespēja, jo arī celties vienīgajā vēlajā dienā no paša agra rīta īpaši jau nu negribētos. Laiks gan jau rādīs.

vispār pirms neilga laiciņa tik atgriezos no Peldošās darbnīcas, tur šovakar apvienībai IVA bija diska prezentācijas koncis. Bija prieks redzēt Viesturu pēc ilgāka laika, kā arī pats koncis bija ārkārtīgi sirsnīgs, bija sajūta, ka pilnīgi visi ir savējie un draugi, bez nekādiem pārspīlējumiem. Laikam pat būšu diezgan pozitīvi uzlādēta šobrīd .)

viss, nu jau plakstiņi tik smagi kā zirga vezums, nekas cits neatliek, kā tik krist savos pēļos.

Šodien, kad beidzot laimīgi nokļuvu savā pūkainajā, mīkstajā, mājīgajā un visādi citādi apburošajā gultā, gar acīm skrēja miljons kadri, tie mainījās pa sekundes simtdaļām, šo ārprātīgo šīzi vēl pastiprināja tas, ka galvā skanēja mūzika, ko spēlēja visi tie krutie dj, lai viņiem labi klājas šodien, rīt un parīt, bet visam pa virsu vēl man bija redzes halucinācijas, jo ik pa brīdim, kad vārgi pavēru plakstiņus, pa segu skraidīja tie nolāpītie zirnekļi. viņi joprojām ir te, man uz rokās un kājām, es došu viņiem pāris dienas un tad gan lai iet mājās.

kad ir šitā te, tad man gribas rakstīt slimīgi garus teikumus, kurā nevar saprast ne vienas domas sākumu, ne nākamās beigas.

Laikam jau jāsaka, ka šis bija krutākais fests pa seniem, seniem laikiem. Viss tomēr izvērtās pilnīgi citādi, kā biju gaidījusi, bet tas laikam arī bija tas pozitīvākais. Lietus vienu brīdi pabojāja visu pasākumu, bet no rīta tas jau bija aizmirsies, ja nu vienīgi nabaga telefons ar savām iesnām par to atgādina. Nu nekas, ataugs.

Plakanās ribiņas, Džeksons no nākotnes, dejas lietū, metāls rītā un vakarā, plūdi teltī, gulēšana ar brillēm, nevienas sausas drēbes, dvēseliskas sarunas, tonnām zirnekļu, konservētas pupiņas, es te mazliet pagulēšu.

Sāp jau, cik ļoti gribas visu uzrakstīt un neļaut atmiņām pazust, bet nav šobrīd spēka lieka, rīt uz darbu, tas liekas pilnīgi neiespējami un nepareizi, es gribu vēl vienu atavļinājumu, vēl vienu tik pat lielisku vasaru, vēl daudz labu cilvēku un skaistāko mūziku pasaulē, es gribu, dodiet, lūdzu, atlīdzība garantēta.

Kamēr vēl kaimiņš ir zaudējis modrību, jāpaspēj izmantot neta piedāvātās iespējas un jāieklabina kas šeit.

Esmu savās jaunajās pagaidu mājās, dzeru zaļo tēju un miedzu acis pretī saulei. Vakar, kad biju iekārtojusi savu istabu, apgūlos gultā un blenzu griestos, domādama, kad tad nu beidzot varēšu iet mājās. Bet nevarēšu. Manas mājas vairs nav ne tur, ne šeit, tās būs kur citur. Un šobrīd pat nevaru saprast, ko es gribētu labāk. Vai es vispār vēl ko gribētu..

Lai nu kā, arī šodiena ir piedzīvojumiem pilna. Bijām abas ar māsīcu aizgājušas taisīt man pasi, viss bija laimīgi beidzies kādu 20 min laikā un devāmies uz Vecrīgas pusi. Uz kāda krustojuma netālu no Brīvības pieminekļa pārskrējām pāri ielai tad, kad jau sāka midžināties zaļā gaisma un iedegās sarkanā. Lūk, un otrā ielas pusē jau mūs sagaidīja 2 simpātiski vīrieši zilos formas tērpos, ar kuriem iepazināmies un jauki patērzējām. Trūka tikai kādas tējas tasas, vai zinies. Galu galā katra tikām pie protokola un par abām kopā jāmaksā piečuks. Bet nu neko, vainīgs paliek vainīgs. Puikas bija visnotaļ lādzīgi un saprotoši, es savējam pat piesolīju kādu kino biļeti aiz vainas apziņas :D

Laikam jau jābrauc uz otrām mājām sagatavot groziņš, vakarpusē vēl gaidāma tematiskā ballīte, kurai esmu diezgan labi sagatavojusies - humpīšos iegādājos lielisku sporta tērpu, trūkst vēl tikai kepona, tad jau varētu iet reidā ar rajona pacaniem, he. Žēl, ka nedzeru šņabi, tas jau būtu autentiski .)

tirpst zobi no ruma, un šito teikumu es rakstu nu jau mūžību un vēl 5 min, nolāpīts. esmu kaut kāda teju perfekcioniste, vienmēr visam jābūt gramatiski, otogrāfiski un interpunkcionāli ideāli, bet mans prāts nu jau ir mežģīne, tāda melna, pavedinoša zīda mežģīne, kura visu sarežģī tikai vēl vairāk. kaut kas tek pār vaigiem, tāds silts un slapjš, nesaprotu, tās nav asaras. pati. es lēnītēm teku no sevis ārā. teciņiem vien. pak. pak. pak.

zobi tirpst.

Nemiers un dusmas mīt manī, neko negribas ne teikt, ne skatīt, ne rakstīt, ne klausīties.. ja nu vienīgi šo...

Par tiem 13 eņģeļiem

Šodien pirmoreiz nonācu fiziskā kontaktā ar gājēju. Braucot cauri pieturai, likās, ka esmu ieņēmusi jauku trajektoriju, bet tikai vēlāk attapos, ka gājēji tomēr ir neprognozējumi. Tā nu tomēr sanāca aizķert kādu sievieti un gandrīz izsist viņai no rokām somiņu, nebūtu pārsteidzoši, ja viņa mani būtu noturējusi par kaut kādu zaglēnu. Ai, skumji. Tāds šķietams sīkums, bet nepatīkami. Bija dusmas uz sevi, ka nepadzindzināju ar zvaniņu iepriekš.

Visā visumā tomēr bija laba diena. Aizbraucu pie māsas, saņēmu savu jauko dāvanu, parevidējām skapi, papļāpājām, vēlāk biju uz jauno HP. He, paņēmu vietu balkonā, sēdēju tur viena pati kā karaliene un smējos, un baidījos, bija burvīgi.

Šovakar pa TV rādīja filmu "Līgums", ja nemaldos. Jau pirmajā brīdī sapratu, ka esmu to jau reiz redzējusi, vēlāk arī atcerējos.. Toreiz, Spānijā. Kad mēs ar Gati izstaigājām vairākus kino, bet nevienā nebija filmas oriģinālvalodā, visas tikai spāniski. Es toreiz vēl tik labi nezināju valodu, Gatis vēl mazāk, bet beigās tāpat aizgājām un skatījāmies. Viss tik spilgtā atmiņā.. bet laikam negribas tā cilāt ļoti, jo pārāk skaisti..

kaut kāds pagalam skolniecisks ieraksts, tā kā grāmatvedības atskaite vai pavadzīmju reģistrācijas žurnāls, nožēlojami.

dzīvoju šajā dzīvoklī gadus 16, bet tikai nesen, kopš pārvācos uz šo istabu, pamanīju, ka pretējā mājā dzīvo kāds geimeris. Vienmēr, kad viesistabā skatos tv, 45° leņķī paveras skats uz tā cilvēka istabu. Un katru vakaru, kad paskatos tajā virzienā, šis cilvēks x drillē savu kompi, būtībā var teikt, ka mums ir kas kopīgs. Atšķirība tikai tā, ka viņš spēlē spēlītes, pieļauju, ka CS vai WoW. Un bieži viens šis cilvēks x izliek savas botas uz palodzes, laikam ekstrēmists arīdzan, jo palodze tomēr dikti slīpa un vispār kaijas ir okupējušas visu rajonu, tām jau tikuma vispār nekāda nav.

Ar šo visu es gribēju pateikt tieši neko.

Nakts vidū pamodos ar šausmās auļojošu sirdi. Grāmatu skapis nebija izturējis svaru un divi plaukti ar apdullinošu blīkšķi sašķīda pret zemi. Skatos, ka vēl viens plaukts ir tā aizdomīgi ielocījies, bet vairs tas joks neatkārtosies. Bet īstenībā arī pirmajā reizē, kad viens plaukts izgāja no ierindas, viņš to izdarīja tieši naktī, vismelnākajā no melnākajām stundām. Varbūt tur tomēr slēpjas kas vairāk.

No rīta pamodos un, kasot pieri, ar nagu izplēsu asiņainu svītru. Tieši pa vidu. Skatos, āda palikusi aiz naga, ļoti, ļoti riebīgi. Varbūt es beidzot kļūstu par īstu kaķi?

bieži ir daudz rakstāmā, bet ne kripatas pacietības vai apņēmības.

ir diezgan ļoti pierasts pie riteņvizināšanās un tagad es to vairs nedaru tik pa naktīm un klusām stundām, bet arī dienasgaismā. Kad cilvēki metas zem kājām vai lec uz ielas, kad saule iegrauž acī un kad pilsēta rūc tik skaļi un industriāli, ka ausīs jābāž visdusmīgākā mūzika. un katra vizināšanās beidzas tur, pie akmens. ķiršu dūmu mākonī. cerībā par satikšanos, lieliski zinot varbūtības teoriju un tamlīdzīgas matemātiskas muļķības.

šovakar gribas darīt kaut ko mēreni neveselu un neprātīgu, bez bremzēm un liekiem attaisnojumiem, kas nav vajadzīgi it nevienam, vismazāk man pašai. lūk, tā. un vēl gribētos saplēst kādu šķīvi, smieties caur asarām un piekaut kādu spilvenu, es atkal esmu dusmu kamols, ļoti, ļoti mierīgs dusmu kamols.

un birst, un birst, un birst, un birst.. čupiņa uz segas, uz spilvena, uz grīdas, uz griestiem, te, tur, šeit un vēl tajā stūrī.. šovakar mana pasaule ir asaru valstība.. man trūkst spēka un apņēmības. trūkst pārliecības, ka spēšu izturēt arī tad, ja atbilde nebūs tāda, kādu es to vēlētos saņemt.. esmu viena no šīm daudzpunktēm - maza un sarāvusies, nobijusies tik stipri, it kā man būtu jālec no kraujas bezdibenī... ir jālec, ir... dod man spēku to paveikt un uzņemt mierīgu sirdi..

esmu naktsputns, tā ir tik labi.

nesen pārrados no jaukā ričukvakara pa ostas rajonu, divatā tas ir burvīgi, kad esmu viena, ir tomēr pārāk skumji, gribas smieties, bet lāga nevar, atkal kāds skatīsies ar iešķību aci, tas it nemaz nav vajadzīgs.

vesela bļoda ķiršu un pilna istaba ar Tesu, liekas, ka neko vairāk arī šobrīd nevajag un pat negribas. Ir tāda biedējoša smeldze, to es tik ļoti negribēju piedzīvot, bet tagad dzirdu.. ir, aizbēgt vairs nevar, jāsamierinās ar to labo apli, uz pretējo pusi laiks nerit.

Izlēmām, ka Zvērā šogad iztiksim bez alko, meklēsim citas reibinošās vielas, dabiskās.. prieku... sākotnēji tas tika nolemts mašīnas dēļ, bet nu jau sāk parādīties pat tāds visai jokains entuziasms.

Galīgi tie vārdi man šoreiz neklausa un neļaujas.

Vakardienas labais darbs bija 3 gab svārku pāršūšana un pāris kg makulatūras izmešana (pamazām gatavojos šīs ligzdas pamešanai). Šodienas prieki ir iegūtais kasešu adapteris Anas mašīnai, lai varam allaž ceļā klausīties Tesu un visu, visu citu labo, kā arī mūzikas veiča apmeklējums un svaigā, maigā, jaunā bungu plēve lielajam tomam. Izdevās pat pašai visu sačinīt, tagad tik atkal jāsāk spēlēt.

Laikam šobrīd esmu itin apmierināta, vēders pilns ar Užavas aliņu un Ādažu čipsiem, mēģinu atbalstīt LV preci, reizēm sanāk, reizēm apmaldos. Klausos lielisku mūziku - The Evpatoria Report, mazdrusciņ gribas birdināt kādu asaru, sāp tāpat, vakars vai rīts, bet jūtos tomer parādā šai pasaulei ko vairāk par savām raudām un elsām, tādēļ labāk iešu nu piepumpēt ričukam pakaļējo riepu un izlikšos, ka man viss patīk. Man viss patīk.

kārtējo reizi pļava patiesībā izrādās dziļš, tumšs un līdz melnākajam ārprātam skumjākais purvs. Man ir milzu problēmas ar realitātes apzināšanos, es atsakos dzīvot tā, kā ir, es neticu tam, ko redzu, un neredzu to, kas nav man tieši, tieši acu priekšā. esmu kā zirgs ar klapēm uz acīm.

lai cik garlaicīgi tas arī nebūtu, bet man šaušalīgi sāp sirds, es meklēju kaut kādus visai iluzorus mierinājumus, daudz, ļoti daudz ar sevi runājos un mēģinu iedraudzēties, bet panākumi ir niecīgi. to praktiski nav... arī brīžos, kad smejos, kad lēkāju un situ plaukstas, arī tajos brīžos esmu skumjākais cilvēks, tā gribas tikt vaļā no tā pelēka plīvura, ko katru dienu, katru minūti un sekundes simtdaļu velku aiz sevis kā vissmagāko nastu.

posts ar Tevi, Mīlestība..

Šī bija viena pavisam laimīga un īsta diena. Beidzot man ir fakin uzacis. Makā saldi dus biļete uz rītdienas konci. Noskatījos lielisku filmu, smējos par jokiem, par citu cilvēku smiekliem un pati par saviem. Ai, šobrīd ēdu ķiršus un gozējos neizsakāmā omulībā par to, ko dzirdēšu rītvakar.. skaņas, vibrācijas, neredzamās stīgas, kas iesvārsta gaisu un pavisam lēnītēm un ļoti, ļoti pamatīgi - arī dvēseli..

grimstu pateicībā. par to, kas man dots..