bieži ir daudz rakstāmā, bet ne kripatas pacietības vai apņēmības.

ir diezgan ļoti pierasts pie riteņvizināšanās un tagad es to vairs nedaru tik pa naktīm un klusām stundām, bet arī dienasgaismā. Kad cilvēki metas zem kājām vai lec uz ielas, kad saule iegrauž acī un kad pilsēta rūc tik skaļi un industriāli, ka ausīs jābāž visdusmīgākā mūzika. un katra vizināšanās beidzas tur, pie akmens. ķiršu dūmu mākonī. cerībā par satikšanos, lieliski zinot varbūtības teoriju un tamlīdzīgas matemātiskas muļķības.

šovakar gribas darīt kaut ko mēreni neveselu un neprātīgu, bez bremzēm un liekiem attaisnojumiem, kas nav vajadzīgi it nevienam, vismazāk man pašai. lūk, tā. un vēl gribētos saplēst kādu šķīvi, smieties caur asarām un piekaut kādu spilvenu, es atkal esmu dusmu kamols, ļoti, ļoti mierīgs dusmu kamols.