kārtējo reizi pļava patiesībā izrādās dziļš, tumšs un līdz melnākajam ārprātam skumjākais purvs. Man ir milzu problēmas ar realitātes apzināšanos, es atsakos dzīvot tā, kā ir, es neticu tam, ko redzu, un neredzu to, kas nav man tieši, tieši acu priekšā. esmu kā zirgs ar klapēm uz acīm.

lai cik garlaicīgi tas arī nebūtu, bet man šaušalīgi sāp sirds, es meklēju kaut kādus visai iluzorus mierinājumus, daudz, ļoti daudz ar sevi runājos un mēģinu iedraudzēties, bet panākumi ir niecīgi. to praktiski nav... arī brīžos, kad smejos, kad lēkāju un situ plaukstas, arī tajos brīžos esmu skumjākais cilvēks, tā gribas tikt vaļā no tā pelēka plīvura, ko katru dienu, katru minūti un sekundes simtdaļu velku aiz sevis kā vissmagāko nastu.

posts ar Tevi, Mīlestība..