Šodien, kad beidzot laimīgi nokļuvu savā pūkainajā, mīkstajā, mājīgajā un visādi citādi apburošajā gultā, gar acīm skrēja miljons kadri, tie mainījās pa sekundes simtdaļām, šo ārprātīgo šīzi vēl pastiprināja tas, ka galvā skanēja mūzika, ko spēlēja visi tie krutie dj, lai viņiem labi klājas šodien, rīt un parīt, bet visam pa virsu vēl man bija redzes halucinācijas, jo ik pa brīdim, kad vārgi pavēru plakstiņus, pa segu skraidīja tie nolāpītie zirnekļi. viņi joprojām ir te, man uz rokās un kājām, es došu viņiem pāris dienas un tad gan lai iet mājās.

kad ir šitā te, tad man gribas rakstīt slimīgi garus teikumus, kurā nevar saprast ne vienas domas sākumu, ne nākamās beigas.

Laikam jau jāsaka, ka šis bija krutākais fests pa seniem, seniem laikiem. Viss tomēr izvērtās pilnīgi citādi, kā biju gaidījusi, bet tas laikam arī bija tas pozitīvākais. Lietus vienu brīdi pabojāja visu pasākumu, bet no rīta tas jau bija aizmirsies, ja nu vienīgi nabaga telefons ar savām iesnām par to atgādina. Nu nekas, ataugs.

Plakanās ribiņas, Džeksons no nākotnes, dejas lietū, metāls rītā un vakarā, plūdi teltī, gulēšana ar brillēm, nevienas sausas drēbes, dvēseliskas sarunas, tonnām zirnekļu, konservētas pupiņas, es te mazliet pagulēšu.

Sāp jau, cik ļoti gribas visu uzrakstīt un neļaut atmiņām pazust, bet nav šobrīd spēka lieka, rīt uz darbu, tas liekas pilnīgi neiespējami un nepareizi, es gribu vēl vienu atavļinājumu, vēl vienu tik pat lielisku vasaru, vēl daudz labu cilvēku un skaistāko mūziku pasaulē, es gribu, dodiet, lūdzu, atlīdzība garantēta.