mani joprojām uzjautrina cilvēki, kas domā, ka viņi jau nu labāk zina, kā un kas ir jādara PAREIZI. es jau esmu tāda baisi jūtīga, bet nu beidzot arī man tā sāpe ir pārgājusi un varu to norakstīt no sevis nost.

bija mums viens tāds unikāls krieviņš, kas gribēja kapučīno ar saldo krējumu un bez nekādām sūda putām un sāka tiešām atbaidoši psihot, kad mierīgi skaidrojām, kas ir kapučīno un ka tā tā lieta neiet krastā. ai, nu šitie bļeģotāji un sukotāji točna var iedzīt kapā. par to cirku, ko viņš sarīkoja, pašam arī nācās atbildēt, jo no mums, sukām, viņš tā arī neko nedabūja.

la la la la la la life is wonderful.

Citreiz prātoju tā kādas dažas sirsnīgas minūtes par mūsu profesori. Atceros tās milzu bailes viņas eksāmenos un to, cik uzvilktas allaž bijām viņas lekcijās. Pirmajā kursā. Pienāca otrais kurss (pēc nedēļas jau teikšu arī - pagāja) un šķiet, ka acu priekšā ir cits cilvēks. Mūžam labā omā, sprēgā un mētā jokus, pret kļūdām attiecas iecietīgi un vairs nav sajūtas, ka viss, ko viņa pret mums jūt, ir kaut kāds pagalam dīvains pārākums un dziļa neiecietība. Tas man liek atcerēties par cilvēkiem, ar kuriem vienmēr ir labāk būt pa draugam, citādi vienā skaistā dienā ņems un saplosīs kā mazo ezi. Atceros, bet nerakstīšu gan..

Nets taisa pigorus un joprojām nespēju pieķerties un sagatavot tās pāris smieklīgās biļetes rītdienas pārbaudījumam, tā jau liekas nenopietni, ko tad tur daudz ākstīties un izlikties, ka tomēr ir nopietni. Un tagad sāku domāt - varbūt beidzot izmēģināt to nemācīšanos un pārbaudīt savu veiksmes faktoru? Iešu sapņot tālāk.

pēdējās dienās jūtos veca. slikti dzirdu, acis jūtīgas pret gaismu, oža pazudusi kā tāda, tieši tāpat kā spēja izjust garšu.. var jau būt, ka tas ir nenormāli ģeniāli, ka visi tie degun', aus', mutes un acu dobumi ir savienoti tīri vai dievišķā kvartetā, bet tādos brīžos kā šis tas viss sāk izskatīties pagalam muļķīgi un lieki.


esmu zaudējusi nereāli daudz tik dārgā laika un grimstu šajā purvā arvien dziļāk un dziļāk, ir dusmas uz kādu vai kaut ko, ka tieši vienā no diviem svarīgākajiem ikgadējiem posmiem, esmu nolikusies uz gultas, gribas čīkstēt un pīkstēt, un īdēt, un vaidēt.

Karsti.

Ļoti, ļoti karsti.

Sēžu te jau vairākas minūtes, mēģināda izdomāt ko smieklīgu vai absurdu visā šajā situācijā, kas spētu likt man pasmieties pašai par sevi, bet nav un nav. Nu ko, jāsmejas būs kādam citam.

Pēdējā laikā sāk likties, ka vislabāk atgūties pēc smagām dienām un dusmīgiem cilvēkiem var ar ruma un lieliskas mūzikas palīdzību. Liekas, ka nekad neesmu uzskatījusi, ka dzeršana vienatnē būtu kaut kas nepieņemams vai slimīgs.. Ja tā rumkola būtu nopirkta par pēdējo naudu, tad gan būtu skumji, ļoti skumji. Bet tā nu sēžu, ausis un prāts, un sirds pieplūst ar skaistākajām skaņām, kas jelkad ir radītas, un man ir 3 asaras labajā acī, jo man nav jāredz neviens cilvēks, nav jāklausās nevienā un nav jāsāka neviens pliks vārds, es tikai sēžu starp saviem spilveniem un segām, elpoju un jūtos apburoši labi. šitā te.

Katrs jau priecājas, kā viņš grib un māk. Un joprojām uzskatu, ka katrs var darīt pilnīgi jebko, kas vien viņam tīk, ja vien tādējādi netiek nodarīts pāri citām būtnēm.

Tik šausmīgi gribas izrakstīt no sevis ārā tos nepatīkamos atgadījumus darbā, bet zinu, ka tas varētu izklausīties pēc naida pret krieviem.. bet sāp joprojām.. un visvairāk sāp, ka es ļauju citiem likt man tā justies.. tik netīrai un ārkārtīgi dziļi sāpinātai. Un nekad, nekad man nebija tā trīcējušas rokas un sirds, kā tajā mirklī.. no naida vai bailēm, vai pāridarījuma sāpēm. nudien, nezinu. no vispasaules netaisnības.

Esmu drusciņ palaidusies un atkal sāku iespaidoties no citu raidītajām negācijām, ielaižu tās sevī un ļauju augt un attīstīties. Jārada burbulis ap sevi, drošības burbulis, es būšu kā kosmonauts.

Izrāvos no biļešu kalniem un pelēkuma, kas pamazām draudēja pārvērsties melnumā, ja nebūtu izgājusi no mājām un visus studiju draņķus atstājusi savā istabā.

Visērtāk es jūtos, kad esmu viena pati savā istabā, gultā, vai arī šādā sabiedrībā - jūtos absolūti iederīga un pieņemta, kaut arī šodien aizgāju turp viena. Liela daļa seju zināma no visiem končiem, festiem, maza daļiņa pazīstama, ar ko var pārmīt pāris nenozīmīgas frāzes un padarīt dienu jaukāku. Jūtos tā, it kā mani apņemtu kas ļoti silts, pilns gādības un gaišuma. Ļoti, ļoti jokaina sajūta, vēl nespēju to līdz galam noformulēt.

Tesa man šovakar atplēsa debesis vaļā un izlidoju kosmosā, es citādi nevaru aprakstīt to laimes sajūtu, kas mani pārņem, klausoties skaņu vibrācijās, mūzikas pulsā, vērojot, kā tie puikas atdzīvina burtiski dzelžus - mūzikas instrumentus. Tur slēpjas kas pārdabisks, ko nevaru un negribu racionāli izskaidrot.

Nu, un Bigbenda pēdējās dziesmas laikā es jau biju pielipusi pie griestiem, sienām un izsvaidīta pa visu zāli miljons drumslās.

Nu ko, rīt pēdējais monstrs, pats smagākais eksis, par ko es pārdzīvoju visvairāk, bet esmu gatavojusies vismazāk. Taču šobrīd es atkal pēc tik fakin ilgiem laikiem peldu laimē, un viss lielais un svarīgais pēkšņi ir pārvērties par NEKO.

Priekā!

Ļoti, ļoti karsti. Un miedziņš nāk. Bet rīt ieskaite spāņu vēsturē, joprojām neesmu neko iemācījusies.. nu, nakts vēl gara, kā smejies.. Bet zinu šā vai tā, ka miegs mani uzvarēs un būs mīkstais uz visu, visu balto pasaulīti.

Ir mazliet vēsi, bet mani silda daudz gaišas svecītes ar siltu gaismu.

Pirmā nakts šajā istabā. Šodien pabeidzu visu to lielo ķēpu ar mēbeļu staipīšanu no istabas istabā. Vēl atlicis tikai tēta neiedomājamais galds, kuram gan es klāt neķeršos, lai nāk pats. Mazuliet vēlāk sarunāšu kaut ko arī ar grīdu, tapetes būs jaunas.

Nolēmu -ja jau nevaru pagaidām doties prom no mājām, tad vismaz iekārtošos tā, lai man pēdējais gads šajā dzīvoklī būtu mājīgs, ērts, SAVS. Jūtos šeit ļoti labi, kā atsevišķā pasaulītē. Bungām tagad daudz vietas, man šķiet, ka viņas ir laimīgas. Un, kad tēta galds būs prom, manā istabā varēs rīkot pat dančus. Neiedomājama plašuma sajūta, tas laikam augsto griestu uz minimālo mēbeļu dēļ.

Šodien ir dikti labi. Jaunās dziesmas ausīs, tagad varu laimīga doties čučēt. Saldus, saldus.

zinu, kādēļ esmu tik labs cilvēks. jo esmu par vāju, lai pastāvētu par sevi, par vāju, lai runātu pretī un darītu kādam kaut ko, kas viņam nepatiktu. esmu par vāju, lai būtu slikta, lai kādam nepatiktu. tādēļ visi uzskata man par labu, jauku, mīļu meiteni. es neciešu padarīt cilvēkus nelaimīgus vai likt viņiem slikti justies. labāk pati esmu nelaimīga līdz pēdējam, nekā lieku kādam citam justies tā.

loģika, kur tu rodies.

pats draņķīgais, ka es tiešām ESMU laba. Es ne sūda netēloju. Bet tas nekam neder, savu šķīsto labestību varu uzspraust uz kociņa..

nu neparko nevaru saprast, kādēļ pasaulē ir vajadzīgi tādi cilvēki kā es.

kur slēpjas āķis

Šodien sev riebjos.

Diena iesākās lieliski - pirmoreiz šonedēļ izgulējos, nesteidzīgi pagatavoju sev brokastis, paskatījos TV, palasīju žurnālus, iešuvu bikses, vārdu sakot, darīju mazas, nenozīmīgas, jaukas lietas.. Sāku gatavoties šīvakara pasākumam. Devos pēc dāvanas, lai uzreiz pēc tam ietu uz darbu. Nu ko, gandrīz stundu pavadīju, neveikmsīgi mēģinādama atrast ko piemērotu.. Galu galā, kad laiks bija pilnībā iztecējis, nopirku ļoti banālas, bet jaukas lietas, par kurām iztērēju krietni par daudz naudas, kā bija plānots, bet nebiju apmierināta ar rezultātu, jo gribēju ko īpašāku...


Darbā jau drīz vien man uzmācās gruzons, bet nu maksimālais. Joprojām man ir trakoti skumji, bet nezinu, kādēļ tieši šodien un tā.. varbū pāris situācijas ar kolēģēm dikti nomāca, lai gan zinu, ka viņas to tā nebija domājušas. Visa ļaunuma sakne esmu es pati - mans fakinais raksturs un emocionalitāte, garastāvokļa maiņas, ko ir ārkārtīgi grūti kontrolēt.. Varu prātā lamāties uz sevi, varu pielabināties sev, tas nelīdz, tas neatvaira muļķīgās domas, tas nepalīdz man sajusties labāk un labākai. Ja reiz šī "es neesmu nekas" sajūta ir klāt, tad tā ir uz palikšanu, to nevar izārstēt pāris mirkļos vai stundās..

Lieliski saprotu, ka viss slēpjas manī pašā, ka ir jāievirza sevi pareizajās sliedēs.. Līdz šim nekas nav līdzējis. Staigāju apkārt kā zobmijs garu ģīmi, iekšas sarāvušās čokurā no piepūles, lai apvaldītu asaras, kurās būtu gatava noslīkt acumirklī. Biedēju sevi un apkārtējos. Un jautājumi - kas tev ir, viss kārtībā, kas tev noticis?, absolūti nepalīdz, bet gan rada vēlmi žēlot sevi vēl vairāk. Kur nu vēl vairāk!...

Visriebīgākā sajūta - nejusties gaidītam, iederīgam, pieņemtam.


Ļoti gribēju iet uz to ballīti, bet galu galā esmu šeit - mājās. Bet tagad vismaz var atbrīvoties no skumjām caur asarām. Vēl gribētos stipru alkoholu iedzert. Un daudz, ļoti daudz. Varbūt negribētos, ja man šajā pasaulē būtu kāds mīlams cilvēks. Bet nav, sasodīts, nav. Un nevaru saprast, kādēļ nav.. kādēļ nespēju nevienu iemīlēt.. iespējams, manī šobrīd nav vietas mīlestībai, ir jātiek sākumā galā ar visu ārprātu ģimenē un SEVĪ.

Gribas būt kādam, gribas, lai mani gaida.

Pasatiempo

Cuando éramos niños
los viejos tenían como treinta
un charco era un océano
la muerte lisa y llana
no existía.

Luego cuando muchachos
los viejos eran gente de cuarenta
un estanque un océano
la muerte solamente
una palabra.

Ya cuando nos casamos
los ancianos estaban en cincuenta
un lago era un océano
la muerte era la muerte
de los otros.

Ahora veteranos
ya le dimos alcance a la verdad
el océano es por fin el océano
pero la muerte empieza a ser
la nuestra.


Bezgala vienkārši un tīri.. caurspīdīgs skaistums un skumjas.

Pirms pāris stundām pirmoreiz sēdos mašīnā kā vadītāja - likās, ka esmu izdarījusi ko ļoti nepareizu, apsēzdamās tajā sēdeklī. Neliela iekšējā panika, bet instruktors īsts mieramika, apbrīnoju savaldību, ar kādu viņš attiecās pret mani, meiču, kas pat nezināja, cik un kādi pedāļi ir mašīnītei, nemaz nerunājot par to, ko ar tiem dara :D Vēl šorīt nebija ne mazākās sajēgas, kā iedarbina un kustina uz priekšu šo dzelzs brīnumu, bet nodarbības beigās jau riņķoju, ka prieks.

Tomēr nestādos priekšā to brīdi, kad nāksies braukt pa ielām..

Uz jaunām virsotnēm.

15. oktobris.

Pēdējās 3 dienas - absolūtais miers. Nekādas skriešanas, nekādu darbu vai pienākumu. Tagad tik mazliet jāattaisno laiskošanās un jācenšas izpildīt mājasdarbus.


Idilliska noskaņa. Mūzikā un rudenī.

*when you walk that road, you walk alone.
just an undiscovered soul in the great unknown.

Tagad tipa mainu tēmu.

Šodien redzēju 4 gab BMW X5. ho ho ho.

1 pie akadēmijas, 1 pie mājām, 1 pie centrāltirgus un 1 jauki slīdēja pa 11. novembra krastmalu.

Es jūs vēroju.

Nebiju izgulējusies visas nedēļas garumā, gaidīju 6dienas pēcdarba nakti ar kvēlām ilgām.. No rīta darbā, kad gribēju likt acīs lēcas, pilnīgi muļķīgā veidā (automātiskā ūdens krāna dēļ) aizskaloju savas lēcas kanalizācijā.. Pēc dažām stundām mamma man atveda jaunas. Viņa dzēra tēju, mēs mazliet runājām. Es uzzināju to, ko nekad nebūtu gribējusi zināt. Mamma aizgāja, bet man prikšā vēl bija visa darbadiena. Es visu izdarīju ļoti, ļoti klusi, bet uzpampušās acis mani nodeva.

Likās, ka diena ilgst vismaz nedēļu, taču arī tai beidzot pienāca gals. Mājās uzreiz likos gultā. Šķiet, ka aizmigu pāris acumirkļos. Pamodos nakts vidū no tā, ka blakus istabā mamma ar kādu sarunājās pa telefonu. Es dzirdēju ļoti daudz, parāk daudz.. Gribējās, kaut viņa ātrāk ietu gulēt.. pēc vairāk kā pusstundas tomēr vairs nespēju panest viņu sarunu, atradu savu mūziku un uzliku austiņas. Mazliet vēlāk pamodos no plīstošu trauku skaņas - viņa nakts vidū šķaidīja traukus pret grīdu.

Pirms stundas pamodos, aizgāju nomazgāties. Skatos - pulsktenis noņemts no sienas. Spogulis pazudis. Tikko dzirdēju, kā viņa atkal triec traukus pret grīdu. Tas velkas jau vairākas minūtes.. Vēl mazliet un es sajukšu prātā. Man ir JĀTIEK PROM NO ŠEJIENES!!!

Redzēju to. Izjutu un pieņēmu, izbaudīju un sapratu.. Nekrofilu. Neatceros, kad pēc kādas izrādes būtu bijusi tik ļoti smagi, bet savādi tīkami piepildīta.. Smeldzīgi. Visas aktieru emocijas, katra sejas izteiksme, katrs vārds, skaņa, klusms.. tiešā trāpījumā.

Veiksmīgi pasūtījām biļetes. Novembrī en la Valladolid būs ārprātīgs tusiņš 4 dienu un 5 nakšu garumā :D

Lai neaizmirstu.

Šorīt pavadīju manu mīļo Dariu lidostā. Zināju, ka nedrīkstu ilgi atvadīties, jo noteikti pārvērtīšos asaru peļķē. Iedevu viņai dāvaniņu, pārmijām pāris teikumus, cieši, cieši viņu samīļoju un aizsteidzos prom ar slapjām acīm.. Kad tik iedomājos par viņu, izkūstu kā sniegs saulē un no manis nekas nepaliek pāri.. Būs ļoti grūts šis semestris bez viņas, nespēju iedomāties, kā iešu uz lekcijām un nevarēšu katru rītu ar viņu priecīgi pačalot, lūgt kādu padomu vai vienkārši pārmīt dziļdomīgus skatienus Migela lekcijās.. Izskatās, ka man neatliks nekas cits, kā tikai saņemties un sevi sapurināt.

Tik ļoti pietrūkst jau tagad.

Kā kronis šim burvīgajam rudens sākumam ir neizbēgamā vecāku šķiršanās, kura tagad jau ir arī izteikta vārdos. Mājās ir silts, bet tik ļoti, ļoti auksts.. šis klusums, šīs istabas, atsevišķie plauktiņi ledusskapī, pazudušās kopīgās bildes, viss šeit ir mainījies, es nepazīstu savas mājas un savus vecākus.. Ir tik nepanesami smagi šeit atrasties, dienas lielākais pārbaudījums ir brīdis, kad ir jāizkāpj no gultas un jāiet cilvēkos, jācenšas noslēpt to, kas manī darās un kas sāp. Gribas, lai kāds ir man blakus, lai nesaka ne vārda, bet ir blakus, noglāsta galvu un varbūt dzied man kādu dziesmiņu, līdz iemiegu dziļā, ilgā un dziedinošā miegā..

Zinu, ka neviens nespēj līdzēt, pati tikšu ar šo visu galā, bet man ir nepieciešams laiks, milzīgs kvantums laika...

ESMU DUSMU KRĀTERIS.

Sajūta, ka mana dzīve ir nenormāli sačakarēta, tikai tā neesmu es, kas to panākusi. Tāpat kā toreiz ar kompi, kuru nobeidza kāds draugs, ne es. Sevi allaž ir vieglāk attaisnot. Bez jokiem.

Zinu, ko man vajag.. Jonestown tea.

Un vēlāk, kad būšu nomierinājusies, sapratīšu visus cēloņus šim ārprātam un nelaimei. Sekas jau ir lieliski redzamas.

Pārgurums lika sevi manīt un pēcpusdienā nolēmu mazliet pagulēt. Sapnīši bija jauki un skaisti, bet pēdējais kļuva nekontrolējams, līdz apjēdzu, ka murgoju. Reti gadās, ka jau sapnī saprotu, ka sapņoju, bet šoreiz sapratu un piespiedu sevi pamosties. Veru lēnām acis vaļā, esmu izbrīnīta par to, ka esmu gultā pagriezusies par 90°. Nepaspēju līdz galam apjēgt situāciju, kad jūtu - slīgstu bezsamaņā. Visiem spēkiem cenšos to nepieļaut, zinu, ka neviena nav mājās un man ir bail.. Tad notiek kas ļoti dīvains.. pār visu ķermeņi pārskrien neiedomājams aukstums un it kā elektrība - esmu gultā, bet jau pēc mirkļa, šīs baisās sajūtas un saltuma pavadīta, it kā lidoju projām, līdz nokļūstu uz grīdas. Mani pārņem panika, nav ne mazākās sajēgas, kas notiek. Pēc mirkļa atkal esmu gultā, tās pašas aukstās un elektrizētās sajūtas pārņemta, tieku it kā iesūkta atpakaļ gultā. Kā melnajā caurumā. Viss šis vājprāts atkārtojas vēl 2 reizes, līdz saprotu, ka mans ķermenis atrodas gultā, bet gars ik pa brīdim atstāj mani, tādēļ arī redzēju sevi no malas, kad atstāju savu ķermeni.. Gribu kaut ko skaļi pateikt, ceru, ka tas izbeigs šo neprātu, bet nevaru.. caur lūpas kaktiņu varu tikai klusi šņākt kā čūska.. Visiem spēkiem cenšos pārtraukt notiekošo ar domu spēku, man sareibst galva, es ar lielām mokām atveru acis, sirds daudzās kā negudra, kājas ledusaukstas.

Joprojām nesaprotu, kas tas bija. Sapnis, kas kļuva par murgu, no kura es it kā pamodos, bet ne līdz galam, jo nokļuvu citā murgā.. Visas sajūtas bija ārkārtīgi spēcīgas un ļoti, ļoti reālas.

Mēģinu rast tam izskaidrojumu.. Varbūt uz nervu pamata, varbūt tā ir kada zīme.. nav ne jausmas. Nekad nevēlos vairs ko tādu piedzīvot..