pēdējās dienās jūtos veca. slikti dzirdu, acis jūtīgas pret gaismu, oža pazudusi kā tāda, tieši tāpat kā spēja izjust garšu.. var jau būt, ka tas ir nenormāli ģeniāli, ka visi tie degun', aus', mutes un acu dobumi ir savienoti tīri vai dievišķā kvartetā, bet tādos brīžos kā šis tas viss sāk izskatīties pagalam muļķīgi un lieki.


esmu zaudējusi nereāli daudz tik dārgā laika un grimstu šajā purvā arvien dziļāk un dziļāk, ir dusmas uz kādu vai kaut ko, ka tieši vienā no diviem svarīgākajiem ikgadējiem posmiem, esmu nolikusies uz gultas, gribas čīkstēt un pīkstēt, un īdēt, un vaidēt.

Karsti.

Ļoti, ļoti karsti.

Sēžu te jau vairākas minūtes, mēģināda izdomāt ko smieklīgu vai absurdu visā šajā situācijā, kas spētu likt man pasmieties pašai par sevi, bet nav un nav. Nu ko, jāsmejas būs kādam citam.