Citreiz prātoju tā kādas dažas sirsnīgas minūtes par mūsu profesori. Atceros tās milzu bailes viņas eksāmenos un to, cik uzvilktas allaž bijām viņas lekcijās. Pirmajā kursā. Pienāca otrais kurss (pēc nedēļas jau teikšu arī - pagāja) un šķiet, ka acu priekšā ir cits cilvēks. Mūžam labā omā, sprēgā un mētā jokus, pret kļūdām attiecas iecietīgi un vairs nav sajūtas, ka viss, ko viņa pret mums jūt, ir kaut kāds pagalam dīvains pārākums un dziļa neiecietība. Tas man liek atcerēties par cilvēkiem, ar kuriem vienmēr ir labāk būt pa draugam, citādi vienā skaistā dienā ņems un saplosīs kā mazo ezi. Atceros, bet nerakstīšu gan..

Nets taisa pigorus un joprojām nespēju pieķerties un sagatavot tās pāris smieklīgās biļetes rītdienas pārbaudījumam, tā jau liekas nenopietni, ko tad tur daudz ākstīties un izlikties, ka tomēr ir nopietni. Un tagad sāku domāt - varbūt beidzot izmēģināt to nemācīšanos un pārbaudīt savu veiksmes faktoru? Iešu sapņot tālāk.