Nu goda vārds, man cilvēku ir par daudz. Vajadzēja iestāties kaut kur neklātienē. Un strādāt mājās. Varbūt tad es spētu izbaudīt cilvēku sabiedrību. Varbūt.

Te nu laikam ir atbilde. Es tik ļoti mīlu dzīvniekus, jo viņi nerunā. Viņu klātbūtne nekad nav traucējoša, tikai mierinoša. Viņi netaisa scēnas, neuzvedas muļķīgi un nepiedienīgi, neuzveļ virsū savas problēmas un negrib aizņemties naudu.

Točna nesaprotu, kāpēc nepiedzimu par kaķi.

Esmu atkal mājās no otrām mājām. Diemžēl to vairs drīz nebūs.. Nebūs vairs samtainu cigarešu dūmu uz Tallinas jumta, naksnīgas sarunas bēniņos šūpuļkrēslā un pati šaurākā duša pasaulē..

Dzīvoju pastāvīgās skumjās, nē, man to negribas saukt par depresiju, es turēšos pretī un neticēšu šai diagnozei līdz pēdējam.

Telefonam skaņa izslēgta konstanti. Tā ir drusciņ mierīgāk, nedzirdu ne sms, ne zvanus, neceļu un neatbildu, lai domā, ko tik grib.. un allaž ir tā, ka brīžos, kad visvairāk gribu būt viena pati pasaulē, uzrodas čupa cilvēku, kas nezin ko grib darīt, skriet, lekt un ārdīties.. Man to ir ļoti grūti saprast.

Esmu NOGURUSI no dzīves, lai gan man ir 19 gadu. 19!! Tā ir jāmāk..

Smaidu, atceroties, kā lasīju Anai priekšā Puškina mīlas dzeju, kad braucām atpakaļ uz Rīgu..

nesaprašanā. kamdēļ jau otro dienu pēc kārtas man ir nelaba dūša un dažbrīd šķiet, ka nav tālu līdz atbrīvošanās no kuņģa satura..?... Tam nav it nekāda racionāla izskaidrojuma, pat ne paša vienkāršākā. jāsāk domāt, ka viss uz nervu pamata vai tamlīdzīgi. Neizsakāmi nepatīkami un nevaldāmi.

Salst kā 95. gada ziemā.

Paklausīšos dziesmu, man kļūs labāk. Jākļūst.

Esmu pilnīgos mīnusos. Nenormālā situācija ģimenē, pēc nedēļas jauns studiju gads, problēmas darbā ar kolēģi, kura nogruzī visu kolektīvu ar savām peripetijām un kūdīšanu, bļe, nu man vienkārši gribas izpūst gaisu un izgaist.

Purinu galvu, cik spēka, bet attopos ar seju slapjā spilvenā.

Es varu pateikt, ko vēlos - dzīvot viena, pamest akadēmiju un strādāt darbu, kas man patīk un sagādā prieku un gandarījumu. Jā, tieši tā - vēlos aizbēgt no visa, kas mani nomāc un liek justies tik nelaimīgai kā pēdējam cilvēkam uz zemes.

Manis nemaz nav, varbūt būšu rīt.. Esmu izpeldējusies laimē - tīrā, dzidrā, kūsājošā un pavisam klusiņā laimē.

Murgs bija tik reāls, ka aiz šausmām vairs nespēju iemigt. Nosapņoju īssavienojumu savā istabā, degošus vadus un sienu.. Dzīvoklis tukšs, es viena.. kaķis vēl, pilnmēness apspīdēts, plosījās pa otru istabu. Par traku.

Tas Mēness tak ir viens ārprāts - viss slikti, viss krīt no rokām, plīst, šķīst, nestrādā, nebrauc, nerunā, nenāk un sāp.

Es mācīšos elpot dziļi un raudāt viegli.

Mani biedē, ka sliktās lietas tik klusi krājas, krājas un krājas.. piepildos ar sliktām izjūtām, domām un aizdomām. Un to nevar just, tas notiek tik lēēēēēēni.. Tikai vēlāk, pavisam pēkšņi un asi.. cauri ir, katls iet pāri, viss netīrs un pretīgs..


Darbadiena nemaz nebija TIK slikta, turējos kā vīrs, bet pēdējās 15 min salūzu.. labi, ka tas nebija vaļējs lūzums.

Vairāk par visu šobrīd dzīvē gribu vienkārši studēt un vairs neko citu.. Nekāda darba. Nedomāt par to, kā lai izdzīvo, par to, ka pēc 3 gadiem būs jāsāk atmaksāt studiju kredīts..

Šobrīd viss ir dikti riebīgi, man ir grūti atrasties mājās, kad viņi ir šeit - katrs savā istabā. Kad viņi saka viens otram - labdien. Vairāk nepārmijot ne vārda.. Ka cenšas aizbraukt prom, kad otrs ir mājās.. Jūtos kā pārplēsta uz pusēm. Tik naivi un kaili kā papīra strēmele, ko savos netīrajos pirkstos ir saplucinājis mazs bērns.

Kad biju pavisam maza, uztraucos par jokainām lietām, lūdzu Dieviņu par to, kas man tagad liekas pašai vienkārši atrisināms. Un, ja ne atrisināms, tad viegli saprotams un uzveicams ar savu attieksmi.

Bet, kad tā padomā.. droši vien joprojām uztraucos par muļķīgām lietām, jūtu, ka pārāk bieži man ir svarīgs CITU viedoklis. Vislabāk un brīvāk es jūtos tad, kad aizmirstu un aizmirstos. Maz, pagalam maz to brīžu..

Mazliet šķiet, ka degradējos. Nepilnveidoju sevi vairs, neinteresējos par jaunāko literatūru, bibliotēku apmeklēju reizi mēnesī, lai ar lielu nokavēšanos atdotu grāmatas, kuras tā arī neesmu pat sākusi lasīt. Man ir milzīgs kauns pašai no sevis.

Pietiek pīkstēt, iešu slīgt savos spilvenos.

Uzraku visas savas vecās kasetes, dziļi paslēptas atvilknēs. Kasetes nepieciešamas drīzajam ceļojumam, jo Anas mašīnā ir tikai kasešnieks .) Šīvakara izklaide - to klausīšanās, šķirošana un smiešanās pašai par sevi. Vienā no tām esmu pati kko "iedziedājusi" un arī ierunājusi Eduarda Veidenbauma dzeju. Pirmkārt, baisi dzirdēt pašai savu balsi no malas, kur nu vēl tos centienus dziedāt. Pāris gabali bija ņemami, bet nu Deftones "Digital Bath".. :D :D

Ausīs skan Limp Bizkit, uzreiz sajutos kā bērnībā.. Nemaz ne tik tālu tas bija.. gadi 5 atpakaļ, ho, ho.

Milzu enerģijas un prieka pieplūdums.. tā ir labi.

Ja šie saldumiņi atbrauktu uz LV, es būtu pirmā, kas ietu.

Gandrīz patīkama diena.

Vakarpusē devos nodot savu balsi uz Jurjāna mūzikas vidusskolu. Priekšā 4 sievietes, kuras izsaka savu prieku par to, ka referendumā piedalās arī jaunieši. Viss ļoti klusi un mierīgi.

Atvados un turpinu ceļu. Lēnā garā aizčāpoju līdz olimpijai, neko priekš sevis tā arī neatrodu, tad nu sāku izlūkot rimčiku. Tik laiski kā kaķis visu izstaigāju, 6dienas vakaram viss ir tik neraksturīgi tukšs un kluss, jūtos tā, it kā būtu vienīgā pircēja. Nolūkoju skaistu gaļas gabalu, ko priecīga lieku savā grozā.

Ejot projām, ieraugu kādu mazu veikaliņu, kur lielās, skaistās burkās dzīvo dažādas tējas. Aprunājos ar jauko pārdevēju, izsmaržojos tējas un nopērku no 2 pa drusciņai. Dīvainā, maza laimīte..

Lēnītēm dodos mājup pār tiltu, saldējums kūst mutē, ir tik glāsmaini silts, bet ne saulains.. man ir tik labi, gribas palikt uz tilta un kaput. Velk uz lietu, es aizsmēķēju cigareti līdz pusei, vējš ir pārāk liels, velku dūmus, tie man neļaujas, nometu cigareti zemē, tā tur paliek starp novērošanas kamerām tik skumja un šķība.

Mājās uztaisīju gaļas mērcīti ar ceptiem kartupelīšiem, ņam, cik labi.. Nu jau vairs nekā nav palicis, tētis arī gribēja.

Man gribas uzrakstīt savu vasaru, jo īpaši visu atvaļinājumu, katru dienu, katru cilvēku, mirkli un mūžību.. Viss bija tik skaisti, man jāraud, bet es smaidu savā prātā, lūpas gan ir sastingušas gandrīz vai vienalīdzībā.


Varbūt man vel izdosies. Varbūt septembrī.

Saņēmu beidzot atbildi no darbiņa, ko tik ļoti kāroju. Likās, ka nu jau neatbild par ilgu - varbūt kauns pateikt sejā - Jūs mums nederat. Smejies vai raudi - viņi mani labprāt ņemtu štatā, ja vien es varētu strādāt pilnu slodzi from 9 to 5. To es nu nekādi nevaru, ņemot vērā akadēmijas lekciju sarakstu - dienas nodaļa un neskaitāmās spāņu valodas lekcijas, kuru regulāra kavēšana nozīmētu tikai to, ka varu izņemt dokumentus momentā..

Skarbi, skarbi. Pagaidām tad formējos ārštatā - kad vajadzēs, strādāšu uz kādiem projektiem. Ļoti laba sajūta, ka es viņiem patīku un deru, bet lielas skumjas par to darbalaiku un to, ka akadēmijā nav vakara nodaļas.. raucu pieri grumbās.

Bet varbūt tā ir jābūt. Dzīvosim, redzēsim.

Tāds dīvaini pelēks rīts bija. Tik pelēks, ka gribējās ciešāk ieritinaties segā un nevērt vaļā labo plakstiņu. Kreiso arī ne. Bet jāceļas un jadodas uz nodarbību, ko vairs nemaz nevēlējos..

Tad tomēr tā pusotra stunda bija šisdienas skaistākā un labākā daļa, arī vērtīgākā. Ņēmām jaunu vielu, ak dies, vairs neatceros nosaukumu.. 9x3 polifonija?? :D Lai nu būtu. Kāāā man patīk tā sajūta, ka PĀRVARI PATS SEVI! Cik ļoti nemaz negribas sākt darīt to, kas liekas neiespējams, tad beigās tikpat ļoti gribas turpināt, kaut nodarbībai jābeidzas un jādodas prom.. Viečus ir tāds malacis, man prieks, ka esmu viņu satikusi un ka man ir iespēja pie viņa mācīties. Ārkārtīgi priecē un mulsina tās uzslavas un labie vārdi par manu spēli un rokām, šodien biju gar zemi vienā brīdī.. Nu ko. Bet iedomīga es neesmu tiesīga kļūt, jo tāpat ir vēl milzumdaudz lietu, ko mācīties, iedomīga es varētu klūt tikai tad, kad būtu tik slavena un profesionāla kā Dave Weckl vai Jojo Mayer :)

Vārdu sakot.. ir skaisti, ka dzīvē tomēr ir kaut kas, ko man patīk darīt un ko spēju darīt. Tas malziet nomierina.. nav bezcerības - ir cerība :)

Mazliet stresaina diena.. Darba intervija, kura man bija ļoti nozīmīga, bet apzinājos, ka izredzes mazas, ja ņem vērā manu vecumu un to, ka nav pieredzes šajā jomā.. Tomēr viss noritēja diezgan jauki, iepazinos ar ļoti patīkamiem cilvēkiem. Trakākais un negaidītākais bija brīdis, kad man palūdza parunāt spāniski.. Parunājām mazliet par studijām un Spāniju, nu tā.. pirmā semestra līmenī. Ļoti žēl, ka nebiju sagatavojusies uz ko tādu, bet laikam jau izdevās tīri veiksmīgi. Katrā ziņā esmu pat patīkami pārsteigta par sevi, jo ir jau liels stress runāt lekcijās, kur nu vēl darba intervijā, ja ņem vērā, ka valodu mācos pirmo gadu.

Ir dīvaini, ka beidzot ir parādījies kas tāds, ko es tiešām ārkartīgi vēlētos darīt un kas man pamatīgi interesē.. Nākamnedēļ jāiet vēlreiz un uz vietas jāveic kāds pārbaudes darbs. Milzīgs izaicinājums un lielas bailes. Ja pārvarēšu sevi, viss izdosies. Es zinu, ka šis ir darbs tieši priekš manis, bet par to ir jāpārliecina arī viņi.

Tiešām jokaini kaut ko tik ļoti vēlēties..

Viss ir sajucis un nojucis. Dienas mijas ar naktīm, datumi un dienu secība neeksistē. Tagad nāk vēmiens. Nezinu - no kā. No pārslodzes, kafijas vai no tā, ka stundas laikā izrāvu "Ričardu III". Ai, viss ir lieki un par daudz. Esmu sajūsmināta.

Pēkšņi gribas smaidīt, jo nekam vairs neredzu jēgu. Tātad ir viegli.. tik viegli!

Gribas šobrīd gulēt vienai vēsās smiltīs.. klausīties jūras maigo šalkoņu un just, kā saullēkts mani modina, kutinot skropstas..

Vairs neaizmigšu. Nudien.. visa ir par daudz.

Tikko kā ar āmuru iesita.

Ko es te cepos par to darbu, ja esmu izdarījusi lielisku izvēli attiecībā uz studijām, kas patiesībā šobrīd ir pats, pats svarīgākais? I kurss jau praktiski piebeigts, un ir pārliecība, ka esmu īstajā vietā . Tātad lielos vilcienos viss ir štokos. Darbs būs. Tagad varbūt šāds - tāds, bet pēc gada vai diviem, ja labi centīšos un studēšu, varēšu strādāt pa savu līniju.

Neapstāties un nepadoties.

Rokijs.

Ne ar vienu par to īsti negribas runāt, bet iekšā savēlies tik milzīgs pārdomu un grūtsirdības kamols, ka ārā jāizliek ir.. nu tad lai iet šeit.

Vispār smieklīgi, cik ļoti cilvēki pieķeras tam, ko reizēm mēdz saukt par ikdienu. Ierastām vietām, lietām un cilvēkiem, ar kuriem visbiežāk sanāk kontaktēties. Un ir sanācis tā, ka esmu pieķērusies savam darbam. Varbūt ne gluži pašam darbam, bet visiem tiem sīkumiem, kas saistās ar darbu. Ir izdevīga vieta, labs darbalaiks, vienmēr sastādu grafiku pēc savām vēlmēm un iespējām, vienmēr varu dabūt brīvu, kad vajag, ir sakarīga tiešā priekšniece, pie kolēģiem arī ļoti, ļoti pierasts un daži ir pat iemīļoti. Ir patīkami, ka šajā darbā pārzinu visu, kas nepieciešams un jūtos ērti, jo varu palīdzēt klientiem jebkurā situācijā. Visi pienākumi ir labi zināmi un ierasti, tas radu tādu.. drošības sajūtu? jā, tā arī var teikt. Sajūtu, ka viss ir kārtībā, viss rit savu ierasto gaitu..

Un tagad tā tumšā puse. Pirmkārt, alga, kas mani vienkārši pazemo, it īpaši pēdējā laikā.. jūtos kā pilnīga muļķe, ka strādāju par šādu naudu, ja jebkurā citā uzņēmumā varētu dabūt līdzvērtīgu darbu ar lielāku samaksu.. Tas, ka darba vairs nav tik daudz, kā agrāk, lai neteiktu, ka tā ir ļooooti maz. Un jo mazāk ir, ko darīt, jo nevajadzīgāks un garlaikotāks jūties..

Visas šīs pārdomas manī raisa izdarītie novērojumi pēdējā gada laikā.. ja sākumā gāja labi, bija daudz darba un laba naudiņa, tad tagad tas viss ir izmainījies tik neticamos apmēros, ka bail domāt. Un katra jaunā, ģeniālā īpašnieces ideja šķiet kā totāls murgs un ņir-gā-ša-nās!

Spēju domat tikai par vienu.. vai kopā ar atvaļinājuma iesniegumu iesniegt arī atlūgumu.. Goda vārds.. sāp sirds. O, labais, tikko pirmoreiz mūžā uzzināju, kā tas ir - raudāt darba dēļ.. dilemmas dēļ.. kad nav neviena, kas izlemtu manā vietā.

Visi loģiskie un racionālie apsvērumi burtiski kliedz, lai vācos prom no šejienes, bet tas pieradums un pieķeršanās.. Kad es iedomājos, ka man būtu atkal jāsāk viss no jauna pavisam citā vietā ar gluži svešiem cilvēkiem, man burtiski nolaižas rokas.. Neviens sākums nav viegls.. Bet beigas ir daudzkārt smagākas...


Absurds. Pilnīgs absurds..

Gribas šonakt neiet gulēt, lai var mācīties un IEMĀCĪTIES to šausminošo vocabulario.. Te to izteicienu ir tik daudz, ka bail pat skaitīt, lai netraumētu sevi vēl vairāk.

Visu laiku lauž kaulus un jūtu, kā smadzenes karst no piepūles. Šis viss prasa ļoti stiprus nervus.. un man nav pārliecības, ka man tādi ir... gribas bļaut tik spalgi kā kaijai un skriet prom no visa, kas man šeit vēl tur. Gribas, lai netur!

Jopcik nu!

Neprotu savākties..

Jāiedzer nomierinošas zāles un uzreiz jāliekas gultā.. labāk atkārtošu agri, agri no rīta, kad būšu mazliet saņēmusies un nedegšu dusmās kā ugunī.

jā, nu labi.

ir vēl viena ideja. vai labāk - vīzija. kā mēs ar Anu braucam tajā sarkanajā mašīnītē jau šovasar. Uz Kurzemi. Tikai divatā. izdzīvot to, par ko ir sapņots divas pēdējās vasaras.. lai pienāk tādi laiki, kad mēs ņemam stopētājus, nevis šoferīši mūs.

ir savs skaitums tajā pieaugušo pasaulē tomēr ar'..

Ja man tagad būtu iespēja atgriezties kādā savas dzīves mirklī, pirmais, kas man ienāk prātā, ir Alcalá de Henares. Tas brīdis, kad gāju pa sarkaniem akmentiņiem noklāto ietvi augšup kalnā. Un tik silts, ka iekšas dreb un ir tik labi, ka jākrīt gar zemi un jāpieplok pie tās, klausoties, kā pilsēta elpo. Pajautāt kadam spāņu puisim - ¿Dónde está el centro comercial? - un tikt pavadītai līdz tam.

Ir ārkārtīgi svarīgi reizēm pamest visu ierasto un nokļūt tālu, fiziski tālu prom no savas ikdienas.

Man tik ļoti gribas tur atgriezties..

Atradu kaut ko brīnišķīgi naivu un 'melnu' kādā 10. klases literatūras klades pēdējā lapā. Kā jau vienmēr, bez nosaukuma.

Par daudz jau laikam mirkli gaidīt
Aiz kapsētas mūru spiedzošās tumsas
Kur vien vārnas vij sev cauras ligzdas
Dzēruma izgulēšanai
Un kur ievas zied melniem ziediem...

Nejaušības taču notiek?
Tad, lūk, viena tāda.
Mana eksistence šajā laimes zemē
Kur es laikam traucēju citiem šo skaisto dzīvi..
Jeb drīzāk to mēslu, ko viņi sauc par laimi.

Labi, jau labi..
Bērniem naivas actiņas.

Neviena atkal nav.
Kā gan citādi..
Mūri pārāk augsti
Jūsu cēlajām sirdīm.


prosta kruta. Tagad mēģinu atcerēties, kas man tolaik dzīvē likās tik traģisks, ka bija jāraksta šadi garadarbi. Atceros, ka toreiz sevi iedomājos par baigo dzejnieci, drukāju vienā drukāšanā, dzejoļi cits par citu neveiklāki un garlaicīgāki. Vienas un tās pašas tēmas, tie paši vārdi, tikai teikumu konstrukcijas citas.

Bet, re. Vismaz tam ir bijusi kāda jēga! Es šodien varu pasmaidīt pati par sevi un priecāties, ka man vairs prātā nedarās tas ārprāts un muļķības, kas toreiz. ļoooti plats smaids :D

Guļu tā skaisti kā līķis. Nekustoties, ar aukstām pēdām. Tā mūzika man sit ārā no sliedēm. vai arī tieši ievirza tajās pareizajās.. klausos, saplūstu kopā, pilnībā izslēdzu visas domas, neeksistē nekas vairāk, kā es un tās skaņas manās ausīs. Sāk pārņemt drebuļi.. sākumā tikai pēdās, tad tāds mizlumliels aukstuma vilnis pārņem visu, visu ķermeņi, nekas nepaliek pāri. Kaut kas maigi un lēni slīd pār deniņiem, tad vaigiem, tad piepilda ausis.. spiežu galvu starp plaukstām kā spīlēs.

Gribas kliegt un klusēt. Abus gribas tik ļoti, ka sāp.


Nevaru vairs iemigt. Pēdas aukstas..