Izspļauta raudāmā diena. Par leģionāriem, mūziku un apnikumu, kas mijas ar sajūsmu un degsmi.

Ieslēdzu tumsu un rakstu pēc sajūtām un ar sāpošu vēderu.

Lūk, tas bija 6dienas vakars un nakts, kad piedzīvoju gan kosmosveidīgu laimi, gan žiletes asuma un trausluma skumjas. TESU joprojām nespēj pārspēt nekas, es eju gulēt ar šīm skaņām ausīs.. Piepildos ar bezsvara domām un leju litriem asaru aiz laimes. Nē, aiz LAIMES. Arī šobrīd, kad šie vārdi ie pierakstīti, tie kļūst mazliet smieklīgi, bet iekšējās vibrācijas nezūd. Trīcu un trīcu kā pieneņu pūka, ko vējš mētā pa debesīm vēlā pavasarī.

Tomēr nerakstīšu par tām skumjām un vilšanos, tā visa ir gluži vienkārši par daudz, lai tam ļautu piepildīt vēl arī šo telpu.

Esmu aplī. Cieši, tik cieši noslēgtā aplī, no kura man nemaz negribas spert to soli ārā. Nimbs.

Tagad prātā ataust tie mirkļi, kad esmu smaidījusi par citu cilvēku naivumu.. kad jāaptver pašai savējais, kļūst tik smagi ap sirdi.

Monitors spīd acīs un grauž. O. Ir labāk, ieslēdzu tumsu.

Sāp iekšas. Mēģinu iztēloties sevi augstā kāpā, veroties bangojošos jūras viļņos, kaijas kliedz un es viņām līdzi. Trausla smeldze. Kā asmens grieziens ādā.

Pēdējās naktīs man rādās murgi, tik dīvainas ainas slīd gar acīm, es vairs nezinu, ko domāt. Vai arī jau nezinu.

Pārmaiņas. Jārīkojas. Jāsper solis citā virzienā. Jāsāk ar sevi.

Cik sasodīti patīkami ir tā vakarā, kad esmu viena pati savā klusumā, apsēsties pie šī agregāta ar kafijas krūzi vienā rokā, grāmatu otrā, un, to visu noliekot uz galda, vienkārši pacelt degunu griestos, aizvērt acis un smaidīt tādu bērnišķīgu, naivu smaidu.. mazie dzīves prieki.

Mazdrusciņ bail no pirmdienas un nākamās nedēļas kā tādas. Allaž jau ir tās mazās bailes no vēl nepieredzētā. Bet tās situācijas, kurās jāpaļaujas tikai uz sevi, audzē iekšas, manuprāt :) Dzīvei vajag ļauties.. lidot kā tādai pienenes pūkai, nezinot, kur piezemēsies.. mm. Ļauties un atļauties. Pārspēt pašam sevi, kā vienmēr teica Viečus.


Nu bet tāds miers iekšā! Atmiņas par šodienu, kad pacilājums mijās ar dusmām, galu galā radot perfektu līdzsvaru.

Davaičiki, ko tur daudz vairs runāt. Jāiet likties slīpti, rīt laba diena gaidāma :)



*brīžiem grūti sevi pazīt. Laikam pavasaris vainīgs pie visa pozitīvā. Atpakaļceļa nav.

Vajāju putekļus pa klaviatūru. Bet viņiem šeit patīk.

Šķiet kaut kā muļķīgi, ka kāds jau gadiem dusmojas uz mani par to, kāda esmu. Varbūt 'dusmojas' nav gluži pareizi teikts. Ir neapmierināts. Pārmetumi ir kļuvuši tik bieži, ka vairs uz tiem nereaģēju. 0 emocijas. Muļķīgi ir arī tas, ka vispār ir kāds, ar kuru nespēju rast kopīgu valodu. Laikam nemeklēšu vairs citus vārdus, ar kuriem izteikt domas par šo cilvēku. Jo tā ir mana māte.


Virpinu pirkstos matu šķipsnu, man ausīs skan skaistākā mūzika. To sajūtu, kāda pašreiz ir mani viscaur pārņēmusi, mēdz saukt par dziļu un klusu prieku..

Jo tālāk, jo vairāk, jo satraucošāk.

Pati lielākā sabiedriskā transporta bēda, manuprāt, ir smakas. Smirdošie cilvēki. Hroniskie pīpmaņi, nelabojamie alkoholiķi un bomži bez piederības. Varbūt tas liecina tikai to, ka esmu pagalam jūtīga vai nervoza, bet mani spēj novest līdz asarām un kaut kādām pārcilvēcīgām dusmām tie cilvēki, kas brauc tramvajos un vienkārši SMIRD. Es saprotu, ka katram var gadīties šādas vai tādas nelaimes, bet šoreiz runāju par tiem, kas konstanti nelabi ož. Gribas saukt viņus par dzīves bendētājiem.

Ne reizi vien esmu kāpusi ārā vai pārsēdusies otrā vagonā. Labi, tas nav rādītājs. Bet tad kas ir.. nē, ar manu degunu viss ir kārtībā, bet kaut kas pavisam noteikti nav kārtībā ar šo pasauli.

7. tramvajs ir vieslielākās mocības. Un nekur uz pasaules man tā neriebjas, kā Centrāltirgus tramvaja pieturā. Jopcik. Sākšu saudzēt sevi un celšos agrāk, lai ietu uz otru pieturu.

Varbūt kļuva tagad mazliet vieglāk. Ir tik labi, ka ir šāda vieta, kur to izgāzt no sevis ārā. Ir labi, ka man tas nav jāuzkrauj kādam cilvēkam virsū, varu to uzkraut šim milzīgajam interneta patvērumam. Paldies, ka tu esi. Tā gan.

Nu labi. Ejam tālāk.

Palūkojas iekš latest posts, atradu vārdus, kas man ļoti palīdzēja. Vārdi, kurus biju aizmirsusi. Drīzāk pazaudējusi. Man šķiet, ka pareiza elpošana spētu atrisināt tik daudzus samezglojumus manī. Pamēģini 3 reizes aizvērtām acīm dziļi un mierīgi ieelpot, patiešām kļūst jaukāk ap sirdi..


Glāstu klaviatūru, visu virsmu.. taustiņu pa taustiņam. Viss ir pēkšņi tik dzīvs. Baiļu nav. Šķiet, ka šobrīd spēju jebko.



Un sirds kā tauriņš.

Istabā joprojām ir auksti, bet ir dziesma, kas silda.. un ar to pietiek pilnībā.

Ir tagad brīdis, kad jūtos vāja. Nesmuki jau to atzīt, bet noliegt arī nav vērts. Vāja, jo nespēju sakoncentrēties mācībām, atkal atlieku visu uz pēdējo brīdī. Zinu, ka plēsīšu sev matus. Jūtos vāja, jo nespēju izdarīt izvēli. Akli paļaujos uz to, ka laiks rādīs. Ļoti bieži tā tiešām ir pareizā pieeja, bet Dievs garantijas nedod.. un liktenim patīk spēlēties ar mums visiem. Gribas neiespringt, dzīvot pavisam mierīgi un bez dažādiem aprēķiniem, visu sarežģī tas, ka tie stresainie aprēķinātāji visapkārt ir dikti daudz, tas spiež pie zemes, ieslēdz aplī.

Bet tad atkal. Viss taču ir prātā. Un atkal sanāk, ka radu neesošas problēmas savā prātā.. būvēju kā mūri. Ak dieniņās.. un kam gan tas viss.


Tieši šobrīd gribētos būt mājās gluži vienai, apgulties uz grīdas un pūst gaisā vijīgus dūmus.. 3 sveces ar dzeltenu liesmu. Karstas, karstas asaras pār vaigiem un šī pati dziesma..

Ienāca prātā cita aina - daudz skaistāka. Bet tā lai paliek manā prātā.. tādas skaļi neizsaka. Lai nepazustu iespēja kādreiz piepildīt.



Sēžu un skumstu ar smaidu sejā. Kur tā pasaule griežas :)

Neticamā kārtā esmu jau pamodusies un smīnu datora priekšā.

Jāsaka, kā ir - šī nakts bija pagalam traka. Kaut arī iedzērusi, ļoti labi varēja pamanīt, kādām acīm cilvēki skatījās, kad dejoju viena. Ar nozīmi, ka vienīgā, kas dejoja vispār tobrīd. Laba izklaide. Labi justies pacilātai (kaut daļa no atraktivitātes bija radusies alkohola iespaidā) un būt pilnīgi brīvai savās kustībās.. Deja.. nav it nekā, kas spētu līdzināties dejai..

Manas dāmas ļoti aizrautīgi darbojās ar aparātu, līdz beidzot saprata, ka ir jāpievienojas :)

Esmu mazliet neapmierināta par pāris lietām šajā vakarā, bet tās aizmirsīšu. Jaunība piedod visu! Bet, Krista, tas pēdējais bliezējkokteilis bija pagalam lieks, nākamreiz samierināsies ar ūdentiņu. Basta. Adios. Hasta luego y buenas noches.


Nupat atcerējos vienu no sapņiem šonakt. Bija kkāds drum battle. Mēs bijām 4 dalībnieki un bija jāspēlē lielā augstumā - jākāpj pa augstām stalažām un tad jāiet pa šauru dēlīti, lai nokļūtu pie savas drobenes. Lejā sēdēja orķestris, viņi kko spēlēja un tajā mirklī vajadzēja pievienoties mums ar savām bungām. Katrā kārtā uzvarēja tas, kurš spēja vislabāk saskaņot savu spēli ar orķestri un pārbliezt citus gan ar skaļumu, gan radošo pieeju. Joks bija tas, ka es nezināju noteikumus un nesapratu, kas notiek. Rezultātā pirmajā kārtā uzvarēja tas džeks, kas sēdēja man blakus, viņš bija tīri vai kā Terminators. Nu zila gaisa izrāva kkur crash šķīvji un sāka bliezt ar viņu pa drobeni, skats par simtu, bet viņš paņēma visus :) pirmo biju nokavējusi, domāju, ka varēšu izcelties otrajā, bet attapos, ka man nav ne vālīšu, ne šķīvja (šķīvis bija jātur rokā, statīvu vienkārši nebija, tas mani ārkārtīgi uzjautrināja :D) Vārdu sakot, otro arī nokavēju, bet vismaz vālītes biju dabūjusi ("aizņēmos" no krutā džeka man blakus). Trešajā kārtā likās, ka nu ir lielā iespēja, jo radās ideja par labu ritmiņu, sāku spēlēt, bet nesanāk! Visu laiku liekas, ka orķestris spēlē arvien ātrāk un ātrāk, neļaujot man iekļauties viņu ritmā. Oi, nu skumji, skumji. Īstenībā gribētos, lai šādi joki notiktu arī dzīvē, bija dikti interesanti, tikai ar to vērtēšanu tā pagrūtāk, jo grūti dzirdēt katru atsevišķi. Tomēr tas ļauj saklausīt to, kas izceļas un kuram ir spēcīgākie, asākie piesitieni.




Tagad sēžu, esmu uzvilkusi gaišzilu džemperīti, jūtos kā eņģelis. Vēl tikai jātiek galā ar manu nabaga mēteli.. un to trako Ibsenu arī. Reiz par visām reizēm.

Vakar pēc darba bija viena no dīvainākajām naktīm. Es atceros mūziku, atceros smieklus un raudas bez skaņas. Savādi, ļoti, ļoti savādi.

Tagad sapratu līdz galam, ka ir pa īstam, ka nekas nav bijis joks vai māni. Sapratu, jo pati redzēju.. Spēcīgi izjutu to, kā var lasīt otra cilvēka sejā katru emociju, katru domu, sāpi un ilgas. Sēdēju un vēroju, kā tu domā par mani. Kā tavas acis piepildās ar asarām, tu skaties griestos, lai neļautos sirds plūdiem, bet tas tomēr nelīdz.


Un es atbraucu mājās vakarnakt. Par to gribas uzsist sev uz pleca. Neko neesmu nokavējusi vai palaidusi garām. Tikai esmu milzu apjukumā. Esmu ar aizsietām acīm šobrīd..



Nu, lūk. Šodien ar čikitām atradām mīļajai dāvanu, visu nokomplektējām tik šiki, gaidām 4dienu, lai dzirdētu Līvas kliedzienus un spiedzienus :)

Nokārtojām studiju kredītu, vismaz par to tagad ir miers sirdī un pāris gadiem.

Iepriecināju sevi ar jaunu kleitu.. un ko gan vairāk meitene var vēlēties? :D


Skaidrība, skaidrība gan man noderētu..

Nē, man vēl vajag rakstīt. Tikai no sākuma siltumu iekšā un lēcas ārā.

Done.

Piektdien bija tā kārtējā reize, kad dramaturģijā sēdēju sastingusi kā ledus statuja un iekšēji cīnījos ar tām miljons domām, kas gāzās man virsū, klausoties Bībera kungā. Visiem spēkiem valdīju asaras, lai tās paliek acīs, ne rit pār vaigiem, nedomāju, ka ārēji kāds ko pamanīja, visi ir iegrimuši sevī un pasniedzējā( man tam ļoti gribas ticēt, ļaujiet). Tādos brīžos aptveru, ka tās cīņas pašam ar savu priekšstatu un ilūziju pasauli, ar visām iedomātajām un neiedomātajām robežām.. tās cīņas patiešām ir smagākās un tās uzplēš sirdi tik asi..


Stāstīja par Māterlinku, atstāstīja pāris lugu saturus, lasīja citātus. Visvairāk saviļņoja "Aklie". Tā neaptveramā pamestības, šausmu un nāves baiļu sajūta. Ļaunā priekšnojauta - tas ir sākums galam.. Mirklis, kurā izdzīvo bijušo un prātā kliedz par vēl nebijušo - to, kas nekad arī nepienāks.

Nav iespējams nožēlot notikušo, var būt tikai bezgalīga sevis šaustīšana par nepadarīto, neizteikto..


Nupat garastavoklis krasi mainījās no ļoti pozitīva uz ledusaukstu. Gribas likt punktu šeit un daudzpunkti sevī.

Gribu sev pastāstīt tagadni.

Tīri vai neaptverams miers. Tā sajūta, ko laikam varētu nosaukt par brīvību.. ir zudušas šādas tādas ilūzijas, laiks jau atkal ir bijis tas labākais palīgs. Rokas vairs nedreb, ir labi, tik labi.


Kad aizveru acis, jūtos vispatiesāk. Aizverot acis, uzticos pilnībā.. visam notiekošajam un nenotiekošajam. Tie brīži, kad varu netraucēti un klusi pabūt divatā ar pasauli, tie man ir vieni no skaistākajiem.. Bieži gadās aizmirst, bet jebkurš no mums ir pilnīgs savā būtībā. Un nav nepieciešams tas plecs, kuru balstīt vai uz kura balstīties. Šobrīd sķiet, ka tā ir tā lielākā problēma jebkurās attiecības - šī aklā paļaušanās(pakļaušanās?). Nu varbūt tā ir skaista un romantiska, bet ir jājūt tā robeža, kad plecs kļūst svarīgāks balsts par paša kājām un galvu. Gribas, kaut es tā varētu, kaut spētu - nepazaudēt sevi, neuzgāzties kādam virsū.

O, un tagad nudien gribas just trauslu baltvīna glāzi rokā.. spēlēties ar ēnām un gaismām.


Vēlos, kaut es būtu vēl kādu laiku tāda, kā šobrīd. Ir labi.. tik labi..

Nu bet tās acis.

Mazliet aizelsusies no dejošanas.. uzliku dziesmu, aiznesa galvu, piecēla kājās.. ha, vienos naktī, kad jau sen bija jāsapņo par ponijiem un Ziemassvētku brīvdienām. mm.. un ir tik, tik labi. No pašpietiekamības.

Gribas pastāstīt un vajag, bet nesanāk. Mulstu. Monitora priekšā mulstu. Pēc pāris minūtēm iegulšos gultā, sejā dejos laimes smaids un ar vaigu pieglaudīšos spilvenam tā, ir kā tas būtu mans mīļotais.. Jā, pēc pāris minūtēm.

Šobrīd vienīgais, ko varu pateikt, ir tas, ka man iet labi. Šajā mirklī. Stundu pirms slēgšanassākām dzert Užaviņu. Ohh.. un vēl pēc pusstundas iestājas atslābums un var mierīgu sirdi doties mājiņās.. Cik tas alkohols reizēm ir izpalīdzīgs.. Atbrīvo to savilkto prātu.. ir kā sakaltusi lapiņas atveras ūdens krātuvē.. un uzzied.. tāda man bija sajūta šovakar. Reizem tā kā žēl, ka darbs neļauj būt dzērumā, jo pārāk daudz jākontaktējas ar klientiem.. bārmeņiem ir citādi. Ja viņiem kāda nelaime vai bēda. lai dzer.. Zini kā.. nu to var tomēr izdarīt arī cēli.. ar glanci.. piedzerties... netici? laiks rādīs.

Un tagad ir tā, ka šķiet - rīt no rīta pirms darba iešu uz bāru un iedzeršu 100. hah. lai pamostos :D

nu labi.. manas minūtes tek.. un spilvens gaida.

Priekā!

Neļaut sevi pazemot, iet visiem pāri, neļaut panākt citiem, lai jūties tā, kā viņi grib likt tev justies.. vajag pretēji. Visu pretēji. Ar smaidu pret naidu. Tikai ar smaidu. Man tas šodien palīdzēja. Tev arī.

Labi, bučas. Jāmet miers.

Tur bija labi. Joprojām īsti nesaprotu, bet patiešām bijām uz viļņa visu cauru nakti līdz pašam rītam. Miegs salds, jo maigs. Viss tik maigs.. šo gribas atcerēties vēl ilgi, ilgi..

Saslimu un šodien sarunāju caur un cauri brīvu dienu. Sen neesmu jutusies tik pacilāta.. neatceros, kad man pēdējoreiz bija tāda brīvdiena.. celies, cikos gribi un visu dienu lasi žurnālus, skaties filmu un ēd tēta atvestās pusdienas no MC. tas bija ārkārtīgi mīļi un iepriecinoši.


Ir beidzot jaunas domas prātā un jaunas atmiņas, kuras apčubināt..

Pagalam nelāga diena. Uzzināju, ka 2. kursā paredzēto 16 cilvēku vietā tikai 8 brauc uz Spāniju. Tātad 4 semestrī. Tātad neesmu starp viņiem. Varen divējādas sajūtas par to, ka tā jaukā jau rudenī brauc.. un es palieku šeit. Nu tā. Skumjas. Būs grūti iztikt to pusgadu bez viņas.. un Martas un Lauras.. ai. Tālāk nedomāšu. Arvien nožēlojamāk kļūst apzināties, ka šajā pasaulē jau sen vairs nekas nenotiek godīgi un taisnīgi.. Tikai pasakas, meli, šantāžas un intrigas. Dīvaini apzināties, ko spēj panākt viens pasniedzējs.. Kuram neesi iepaticies jau pirmajā lekcijā.

Bet tagad šito pie malas. Šodienas jaukākais notikums bija Anas satikšanas un sēdēšana pie betona galdiem tur.. jaunajā, trakum foršajā vietā. Atgriezīsimies. Drīz!

Bučas un labnakt' :)

Bite? Mēs arī kādreiz aiziesim. Ar tevi.

bet gulēt es vairs nevaru aiziet, jo man ir pilnas rokas jaunas, satriecošas mūzikas.. pilnas ausis...ko laimei vairāk vajag..

Skatos, uz kartes palikuši 50 ls. Pēc paris dienām novilks 30 par datoru, hā. Šitā man varen sen nav bijis.. esmu aizmirsusi, kā tas ir - skaitīt naudu.. skarbi.

Bet smiekli šodien nenāk. Atkal aizgāju no darba ātrāk, jo nebija, ko darīt. Kabatā pāris latu un skumjš prāts. Nesaprotu, kas notiek ar uzņēmumu.. nesaprotu, kas notiek ar mūsu ekonomiku. Nonacu pat tik tālu, ka sāku skatīties darba sludinājumus. Bet nākas aptvert to, ka izvēles iespēju nav. Vai nu studijas, vai darbs. Bet ne abi kopā.. Tātad pagaidām palieku tepat. Un plēšu savu sirdi uz pusēm. Blakus viņam.

Ir mūzika, ir pilnas ausis skaņu.

Neklājas viegli šobrīd. Jums arī ne, es zinu..

Ir laba oma un pilnas iekšas mīlestības. Ui, tas ir pārāk skaisti.

Trūkst tikai kāda apziņa un skārienpieskārieni. Tomēr var dzīvot arī šādi.. klusi sevī auklējot maigas, tik tikko tveramas sajūtas.. Lai jau nezina. Tas rozes zieds manā sirdī sevi attaisno. Tā ir pilnība. Pilnība..

Klausos tikai šo dziesmu un plivinos kaut kur pavisam citur..

[Visu laiku gribas izrunāt viņa vārdu. Klusi, pavisam klusiņām.. kā satverot pirkstos uguns liesmu..]

Piektdienas ir man tagad vēl mīļākas dienas. Pēdējā lekcija allaž ir dramaturģija. Šodien ieguvu savā īpašumā sarakstu ar 11 lugām, kas jāizlasa šī pusgada laikā. Pirmā jau laimīgi guļ manā gultā. Kad mēs, mirušie, mostamies. Bet viņa guļ.

Tas viss ir nieki. Bet esmu pārsteigta.. ka tiešām ir iespējamas arī interesantas lekcijas.. tādas, ka pat nejūt to pusotru stundu. Jūtos kā sūklis. Tveru un dzeru katru vārdu, brīžiem aizrijos, brīžiem informācijas, domu malks manī ieplūst it viegli.. Ir žēl, ka tas nenotiek daudz lēnāk, man vienmēr pietrūkst laika to noglabāt dziļāk smadzeņu plauktiņos..

Tās ir tādas bērnišķīgas sajūtas. Kad pasaule šķiet jauna, neredzēta, viss ir tik svešs un aizraujošs.. Gribas rakties un aizrakties.

Un tas otrs, kā man ir žel.. ka šis priekšmets ilgst tikai pusgadu. :/ Pēc tam būs jāatvadās no šī apbrīnojamā pasniedzēja. Ir ticība, ka iegūtās zināšanas paliks kopā ar mani.. Zināšanas? Nē.. laikam ne tā.. jausmas un apjausmas.. prasmes.. spēja saskatīt.. lasīt starp saspiestām rindiņām.

Šī vide ir sasodīti savdabīga un radoša. Bet tas smagums, kas mums uzlikts.. un vēl tas darbs 40 h nedēļā. Man nav nekādas.. pat ne vismazākas jausmas, kā es ar to vēl tieku galā..


Saprotu, ka spāņu valoda nav vēl atradusi vietu manā sirdī.. varbūt tas ir to daudzo, sarežģīto darbu dēļ, kas jāraksta spāniski. Tas ļoti nomāc.. ka ne brīdi nevar atslābināties, apsēsties un domāt latviski.. viss spiež un saspiež. Vrabūt vajadzīgs vēl laiks. Tad iemīlēšu.

Joprojām nevaru sapurināt sevi un sākt rakstīt spāņu valodu. Tā vietā ik pa brīdim iemetu acis filmā, bet fonā nemitīgi sapņoju.. tik uz riņķi... uz riņķi vien. Cauru dienu un arī tumšākajā diennakts laikā.

Aptvēru, kāda šobrīd ir mana dzīve.. nav tālu mērķu, ir tikai esība no viena punkta līdz nākamajam. Nav runa par kaut ko globālu, nē, pasarg... mazās dzīves muļķības. mazo cilvēku mazās muļķības..

Vakar daudz runāju ar Ievu, tik sen nebija satikta, ta allaž liekas.. kaut knapi nedēļa pagājusi.. Līdzīgās problēmas un bēdas. Riebīgs vecums, laiks.. pirmais kurss, visas no tā izrietošās sekas.. tā sajūta, ka dzīve nupat sākusies, bet nav ne mazākās apjēgas, uz kuru pusi doties.. tā izvēles brīvība, kas mums tika dota, ir vienkārši smacējoša, jo saproti, ka paļauties vari tikai uz sevi. Un, ja salaidīsi visu dēlī, varēsi vainot sevi un cīnīties ar asarām acīs.. Neredzu sevi nekur. Neredzu ne savas stiprās puses, ne arī savu nākotni.. Dzīvoju kā kurmis alā, taustos uz visām pusēm, nespēdama atvērt acis.. Lasu un smejos par tiem, kuriem vēl skolas problēmas, kontroldarbi un dusmīgās skolotājas.. salti smiekli, ne ļauni.. man arī vēl ļoti gribētos būt tajā vidē. lai lielākais uztraukums būtu par rītdienas ķīmijas kontroldarbu..

Neesmu pārliecināta, ka izvilkšu akadēmiju. Manis pašas dzīve mani biedē.


Nē, man šodien nekas neizdodas.. nepatīkami.. justies tik atsvešinātai no visiem.. tik nepareizai un nedzīvai.. Dzīvoju no punkta līdz punktam. Gaidu nākamo. Vēl tikai pāris dienas.

Es smiešos par sevi.



Vienīgais, ko es PATIEŠĀM vēlos darīt, vienīgais, kas man sagādā PATIESU prieku, ir bungas un dejas.. ir traģiski apjaust, ka ir visas iespējas [jo viss ir galvā, viss ir gribasspēkā un motivācijā] sasniegt augstu līmeni vismaz bungošanā noteikti, JA TIKAI ES SĀKTU DARBOTIES. Traģiski. Kā es ņirgājos pati par sevi.


o. mīļais dators ir fantastisks.. izslēdzās, jo beidzās baterija, bet, ieslēdzot to no jauna, tad ir saglabājis visu tieši tāpat, kā brīdī, kad atstiepa kājas.. pat nepabeigtais ieraksts.. mūsdienas, khā.

mani ļoti dziļi aizskāra dažu skatītāju smiekli izrādes laikā.. brīdī, kad Kaligula nošāva Oktāviju, bija Scipiona kārta dziedāt nāvi.. viņš nostājas gaismu krustpunktā. un stāv. klusums. vienu brīdi, nākamo.. zālē jau parādās neliels nemiers, kāds klusi čukst vai iesmejas īsi. vēl pēc laika kāds izdomā aplaudēt, aplausiem pievienojas citi skatītāji.. uz skatuves joprojām klusums, redzama darbība nenotiek. vēlāk jau sāk smieties un spurgt krietni vairāk skatītāju.. sirds sažņaudzās man skumjās.. par to seklumu.. par to, ka jāsmejas, jo nespēj saprast..

Scipions 'nodziedāja' perfektu nāves dziesmu.. viņš kliedza klusumu.. tukšumu. neesamību.

brīžiem tik sasodīti pretīgi skumji dzīvot šādā pasaulē.. kā pīļu dīķī.

Oma šovakar asarām acīs. Kaķītis, kas bija kopā ar viņiem 18 gadus, nomiris. ļoti mocījies, līdz oma aizveda viņu iemidzināt.. viņa saka - es saprotu, ka tas ir tikai kaķītis, bet vienalga sirds tik ļoti sāp.. vinš bija viņiem kā bērns, kā pilntiesīgs ģimenes loceklis, par kuru rūpējas pat vairāk, kā paši par sevi..

jāraud arī man, kad atceros savu Miku.. ar kuru bija līdzīgs stāsts.. un cik sāpīgi tas bija berna sirdij.. mīļās radībinas piespiedu nāve...

cik nekaunīgi mums tiek atņemts viss. kā lai uzdrošinās būt par cilvēku un mīlēt, zinot, ka viss tiks reiz atņemts. nocirsts kā roka no ķermeņa. bez brīdinājuma un žēlastības.

Tagad man gribas būt. Tajās rokās, tajā smaržā.. ir tik slimi, es raudu un deg prāts.. cik gan muļķīgi var būt iemīlēties kādā, kurš ir tik tāls kā dzīvība uz Marsa.. kurš nav ne mans skaistuma, ne pilnības ideāls.. jūtu, kā katra mana sīkākā šūna ilgojas pēc viņa. ir bail no tagadnes, kur nu vēl no nākotnes..

šovakar mazliet svinējām mīļās dzimsanas dienu.. to pašu skaistāko.. jutos uz īsu brīdi gandrīz laimīga.. punkts uz /i/ bija tas, ka, ejot uz klosteri pusnaktī, no mugurpuses piebrauca polocijas busiņš.. viņa to juta.. ar septīto prātu. izkāpj policists, jautā pēc dokumentiem. es kā Sprīdītis viņam saku - bet jūs zinājat, ka šis ir vecs klosteris?? DOKUMENTUS, LŪDZU. :D bet protams, vai tad žēl.. bet jūs zinājat, ka man vakar palika 18?? bet es gan esmu veca!!b [man 19] :) tas bija tik sirsnīgi.. pirmoreiz kontaktējāmies ar zaļajiem.. bija mīļi, mums viņi ļoti patika.


ir nosvinēts, jādzīvo tālāk.. tik nezinu, ko darīt ar savu muļķa sirdi.. iemīlēties tik tālā cilvēkā..

nezinu, kā lai to izraud no sevis ārā..