Cik sasodīti patīkami ir tā vakarā, kad esmu viena pati savā klusumā, apsēsties pie šī agregāta ar kafijas krūzi vienā rokā, grāmatu otrā, un, to visu noliekot uz galda, vienkārši pacelt degunu griestos, aizvērt acis un smaidīt tādu bērnišķīgu, naivu smaidu.. mazie dzīves prieki.
Mazdrusciņ bail no pirmdienas un nākamās nedēļas kā tādas. Allaž jau ir tās mazās bailes no vēl nepieredzētā. Bet tās situācijas, kurās jāpaļaujas tikai uz sevi, audzē iekšas, manuprāt :) Dzīvei vajag ļauties.. lidot kā tādai pienenes pūkai, nezinot, kur piezemēsies.. mm. Ļauties un atļauties. Pārspēt pašam sevi, kā vienmēr teica Viečus.
Nu bet tāds miers iekšā! Atmiņas par šodienu, kad pacilājums mijās ar dusmām, galu galā radot perfektu līdzsvaru.
Davaičiki, ko tur daudz vairs runāt. Jāiet likties slīpti, rīt laba diena gaidāma :)
*brīžiem grūti sevi pazīt. Laikam pavasaris vainīgs pie visa pozitīvā. Atpakaļceļa nav.
eyemsorry - Post a comment
eyemsorry (eyemsorry) wrote on April 1st, 2008 at 11:13 pm
it's up to you.