Piektdienas ir man tagad vēl mīļākas dienas. Pēdējā lekcija allaž ir dramaturģija. Šodien ieguvu savā īpašumā sarakstu ar 11 lugām, kas jāizlasa šī pusgada laikā. Pirmā jau laimīgi guļ manā gultā. Kad mēs, mirušie, mostamies. Bet viņa guļ.

Tas viss ir nieki. Bet esmu pārsteigta.. ka tiešām ir iespējamas arī interesantas lekcijas.. tādas, ka pat nejūt to pusotru stundu. Jūtos kā sūklis. Tveru un dzeru katru vārdu, brīžiem aizrijos, brīžiem informācijas, domu malks manī ieplūst it viegli.. Ir žēl, ka tas nenotiek daudz lēnāk, man vienmēr pietrūkst laika to noglabāt dziļāk smadzeņu plauktiņos..

Tās ir tādas bērnišķīgas sajūtas. Kad pasaule šķiet jauna, neredzēta, viss ir tik svešs un aizraujošs.. Gribas rakties un aizrakties.

Un tas otrs, kā man ir žel.. ka šis priekšmets ilgst tikai pusgadu. :/ Pēc tam būs jāatvadās no šī apbrīnojamā pasniedzēja. Ir ticība, ka iegūtās zināšanas paliks kopā ar mani.. Zināšanas? Nē.. laikam ne tā.. jausmas un apjausmas.. prasmes.. spēja saskatīt.. lasīt starp saspiestām rindiņām.

Šī vide ir sasodīti savdabīga un radoša. Bet tas smagums, kas mums uzlikts.. un vēl tas darbs 40 h nedēļā. Man nav nekādas.. pat ne vismazākas jausmas, kā es ar to vēl tieku galā..


Saprotu, ka spāņu valoda nav vēl atradusi vietu manā sirdī.. varbūt tas ir to daudzo, sarežģīto darbu dēļ, kas jāraksta spāniski. Tas ļoti nomāc.. ka ne brīdi nevar atslābināties, apsēsties un domāt latviski.. viss spiež un saspiež. Vrabūt vajadzīgs vēl laiks. Tad iemīlēšu.