Esmu atkal mājās no otrām mājām. Diemžēl to vairs drīz nebūs.. Nebūs vairs samtainu cigarešu dūmu uz Tallinas jumta, naksnīgas sarunas bēniņos šūpuļkrēslā un pati šaurākā duša pasaulē..

Dzīvoju pastāvīgās skumjās, nē, man to negribas saukt par depresiju, es turēšos pretī un neticēšu šai diagnozei līdz pēdējam.

Telefonam skaņa izslēgta konstanti. Tā ir drusciņ mierīgāk, nedzirdu ne sms, ne zvanus, neceļu un neatbildu, lai domā, ko tik grib.. un allaž ir tā, ka brīžos, kad visvairāk gribu būt viena pati pasaulē, uzrodas čupa cilvēku, kas nezin ko grib darīt, skriet, lekt un ārdīties.. Man to ir ļoti grūti saprast.

Esmu NOGURUSI no dzīves, lai gan man ir 19 gadu. 19!! Tā ir jāmāk..

Smaidu, atceroties, kā lasīju Anai priekšā Puškina mīlas dzeju, kad braucām atpakaļ uz Rīgu..