Vienlaikus ir ļoti, ļoti labi, bet reizē pavisam slikti. Kaut kas sāp, bet kaut kas cits - priecē. Kaut ko gribas aizmirst, kaut ko - atcerēties biežāk. Šobrīd ilgojos pēc sajūtas kādā no TIEM končiem, mazliet reibuma, mazliet vieglprātības, īpaša smarža, dūmu migla, cilvēku spīdīgās acis, kas gaida un alkst pēc skaņām, tā kopējā psihoze.. Un tad - mūzika.. mūzika, mūzika... Neviena sasodīta vārda, neviena lieka acu skatiena, domas, viss ir liegs, maigs un tik kaislīgi patiess..

Šitāds aukstums dara mani dikti nelaimīgu.

Esmu satikusi/labi pazinusi vairākus cilvēkus (neiedalot dzimumos), lieliskus cilvēkus, ar kuriem ļoti gribētos nodibināt draudzību, tādu īstu un patiesu, bet, neskatoties uz pozitīvo kontaktu un abpusējām simpātijām, vienkārši tā draudzība nerodas. Liek aizdomāties. Kāpēc ir tā - nekā.

Kad man bija kādi gadi 8, 9, vienos Ziemassvētkos mamma ar tēti man uzdāvināja dāvanu, kuras radīto prieku es jopojām dikti spilgti atceros. Tas bija komplekts ar 4 vai 5 kinderolām. Stipra, stipra bērna laimīte.

Vakar biju aizgājusi uz New Moon, tīri tāpēc, lai būtu ko atbildēt klientiem, kad šie grib aprunāties par filmām, he. Zināju, ka neko nedrīkst gaidīt no tāda veida filmām un ka tā būs izklaide, nekas vairāk, bez pretenzijām uz lielo mākslu .) Grāmatas arī nebiju lasījusi un nelasīšu, zinu, ka tas nav priekš manis. Bet pati filma man ļoti patika - savdabīgs stāsts, lieliska mūzika, ļoti skaisti kadri, vizuāli dikti patīkami acīm tas bija :) Piemēram, kadrs zem ūdens, kad meitene slīka, kadri mežā, tas moments, kad meiča skrēja "glābt" savu vampīru. Bija arī daži smieklīgi joki, piemēram, kad meiča nokrita no moča un pārsita galvu, viņa teica labajam puikam - You're sort of beautiful. Šams atbildēja ar jautājums - cik stipri tu sasiti galvu? :D

Lielais ekrāns ir sava veida atkarība, tur neko nevar darīt.

Manis pēc pasaule varētu izbeigties, apstāties, izkust, uzsprāgt, sapūt un nomirt, tik lai paliek mūzika, vienīgā vērtība, ko jebkad esmu spējusi saskatīt un sajust katru savu dzīves mirkli. Lai paliek Godspeed You! Black Emperor. Vairs it nekā.

Vienu dienu dejošanā kāda meitene man prasīja, kurā klasē es eju. Iemesls smaidīt vēl šodien :)

Atcerējos skolas gadus.

Tas nav aptverams, cik ļoti stipri var nodarīt pāri tie paši labākie, sirsnīgākie, līdzjūtīgākie cilvēki. Ir tā, ka no viņiem vienmēr visi gaida jebko, kas ir ar + zīmi, mīnusiem te vispār nav vietas. Un, kad Tu, naivā būtne, savā prātā esi uzbūvējis šim Labajam Cilvēkam milzu altāri un sāc pielūgt to rītā, vakarā, brokastīs un dušā, tad kaut kas vai kāds, nezinu, daba, liktens, Dievs, kosmoss, likumsakarība, nejaušība vai jebkas cits tikpat netverams un neaptverams izspēlā ar Tevi, nabaga vientiesi, tādu filigrānu joku. Un Labais Cilvēks, pats to neapzinoties, sāpina Tevi tā, ka melns gar acīm un jāžņaudz rokas dūrēs, un jākrit gar zemi bez elpas un pukstiem krūtīs. Labais Cilvēks vienā vientuļā, necilā mirklī ir pilnībā nopostījis kāda cita cilvēka priekšstatu pasauli. Tie ir prieksštati par pareizo lietu kārtību, par tik parastajām, bet nozīmīgajām labā/ļaunā, skaistā/neglītā, tikumiskā/grēcīgā attiecībām un līdzsvaru kā tādu.

No šī visa es saprotu tikai vienu - nav pieļaujama tāda opcija kā uzticēšanās. Ja pati zinu, ka rīt nebūšu tas cilvēks, kas šodien, ka nedomāšu to, ko domāju šodien, ka neteikšu/neēdīšu/necienīšu/nepratīšu/nesaskatīšu/nejutīšu/, tad vēlme pieprasīt no kāda cita šo nemainīgo stāvokli, ir līdz pēdējam absurda.

Vai jebkad ir iespējama pietuvošanās patiesībai? Kas ir patiesība? Kas ir aizsegs?

Viena grandioza priekšstatu pasaule. Nekā patiesa un īsta. Tikai mazie priekšstatiņi un lielie priekšstati. Lūk, Visums. Lūk, mēs paši.

Šodien pēc 3.5 gadus ilga pārtraukuma biju dejot. Izrakņāju netu, meklējot kādu normālu sporta klubu, kur piedāvātu dejošanu vai pat kkādu aerobiku, bet galīgi, galīgi nesakrita man tie laiki (ar kuriem nekad nevaru rēķināties darba dēļ), tad nu beigās sāku skatīties deju grupas. Atradu vienu jauku, kuru pat spētu sakombinēt ar akadēmijas/darba režīmu un kur viss notiek tieši tā, kā man vajag - gan forša iesildīšanās, gan deju soļu apgūšana, gan spēka uz izturības vingrinājumu, vārdu sakot - pilns komplekts.

Pārliecinājos par to, ka esmu kļuvusi mazliet tizlāka pa šiem pāris klusuma gadiem, bet kopumā biju pat ļoti patīkami pārsteigta. Visu varēju izdarīt, lai gan vienu brīdi likās, ka izlaidīšu garu iesildīšanās daļā, kad vajadzēja lēkāt turpu, šurpu, uz priekšu, uz atpakaļu un mētāt kājas :D

Bet sapratu to, ka pudeļu cilāšana nudien ir nākusi par labu, nebija ne mazāko grūtību mētāt rokas un izpildīt dažādas kustības, tajā pašā laikā nenolaižot tās zemāk par plecu līniju.

Vispār tāds pozitīvisms iesēdies pēc tādas aktīvas izkustēšanās, biju jau pavisam, pavisam aizmirsusi šādas emocijas.. un kaut kā mēģināšu sagrabināt naudiņu nodarbībām, citādi es vairs nezinu, kam jēga..

Ļoti, ļoti nepatīk, ja cilvēki ar kļūdām saka/raksta svešā valodā to, ko var pateikt/uzrakstīt savā valodā. Ja esi sācis apgūt jaunu valodu, ir normāli sarunvalodā un rakstu darbos pieļaut kļūdas, tā ir daļa no mācību procesa, bet, kad kāds, kas tikko sācis svešas valodas apguvi, visās malās bez sajēgas bāž savas jaunās "zināšanas", vēlēdamies paspīdēt un juzdamies teju vai gudrs un profesionāls, ehh.. nav baigi smuki. nav gan.

Ir pagājusi viena stunda un 19 min, kopš esmu mājās no akadēmijas. Pa šo laiku esmu pagatavojusi kartupeļu-siera sacepumu un ābolu plātsmaizi ar kārtaino mīklu. Te viss smaržo tā, ka nezinu, kur no labsajūtas lai liekos. Varbūt vienkārši jāpaguļ kādu stundiņu un beidzot jāsapņo skaisti sapņi.. Un tad jau atkal var ķerties klāt mācībām, bet vakarā uz teijāteri. Laba diena tā ceturdiena.

Tikai ārā gan nemaz negribas vairs iet, salst, salst, salst..

Man liekas, ka es būtu laba sieva. Cilvēkam, ko mīlētu.

Zinu vismaz pāris labas lietas, kas ar mani ir notikušas pēdējo mēnešu laikā:
1) Es vairs nepīpēju (pārgāja gribēšana. vienā dienā vienkārši pārgāja. pieļauju, ka pēc gada vai vairākiem atgriezīsies, tā jau bija reiz.)
2) Mani vairs nenomoka domas par alkoholu, mani nesatrauc tas, kas stāv barčikā, un es nedomāju, ka obligāti to vajag izdzert sausu. Lai tas paliek vai nu ļoti priecīgiem brīžiem vai tiem visskumjākajiem.)
3) Vairs netērēju naudu tik negausīgi, ka 2 nedēļu laikā pēc algas dienas konts ir tukšs.


Vienīgais sliktais ir tas, ka diezgan daudz dzeru kafiju, it īpaši darbā. Bet, ja saprotu pareizi un kafija paaugstina asinisspiedienu, tad tas ir tieši laikā, jo man no dabas asinsspiediens ir visai zems.

Vispār smieklīgi un tik bēdīgi, ka visas šitās lietas ir tādas uzkrītošas un visai materiālas, bet es nejūtu, ka būtu kādā veidā mainījusies garīgā plaknē. Ne uz labo, ne slikto pusi.. Tur laikam vajadzīgs lielāks laika posms, lai tā perspektīva skaidrāk redzama. Bet es ļoti, ļoti ceru, ka viss tomēr uz to gaišo pusi teciņiem vien tek. Teciņiem vien.

Ja godīgi, nekad nebūtu ticējusi, ka jau 21 gada vecumā pieredzēšu, ka mani sauc par TANTI. Jomajo. Labi, tās būtnes, kas savu bērnu klātbūtnē mani ir tā nosaukušas, pašas ir daudz vecākas par mani, tāpēc it kā sirsniņā vēl gluži nedur, bet tā drusku jokaini gan ir. Kas liek pateikt tante, nevis meitene? Un kas tieši ir mainījies kopš laikiem, kad man allaž prasīja dokumentus veikalā? Kāds laika nospiedums sejā, acu skatiens, matu griezums, sejas tonis, apģērbs, runasveids? Kas?

Par to es domāšu rīt.

Tā steidzos, tā steidzos uz pēdējo lekciju, ka sapratu - nokavēšu. Neaizbraucu. Tā vietā sadomāju aiziet uz filmu.

Tagad esmu mājās, ēdu mandarīnus un sildu atsalušās smadzenes, sēžot cepurē. Beigtā TV atspulgā izskatos pēc rūķa un man drusku jāsmejas par to.

Mizoju pēdējo mandarīnu un skumstu par to, cik ļoti gribētos ar kādu dalīties, bet figu. Nav neviena.

Šodien atkal tēloju mājsaimnieci, beidzot arī māsīca man pievienojās un manā uzraudzībā uztaisīja savu pirmo "skudru pūzni". Vēl pagatavojām kartupeļu sacepumu, sanāca negaidīti lielisks, mm.

Pāris stundas arī nodevos gaidāmajam test intermedio tulkošanā, tā kā visnotaļ produktīva diena izdevusies. Tikai žēl, ka nu jau ir tik vēls, ka jāsāk domāt par to, ka rīt atkal jāceļas 8os. Bet nekas, nekas.

Ar mani viss būs kārtībā.

Būs.

*5dien seminārs par "Stepes vilku". Atceros, pirms sāku lasīt šo grāmatu, viena kursabiedrene man stāstīja, ka tas ir pēdējāis murgs. Tādēļ arī tik liels bija man pārsteigums, ka tā arī nesagaidīju nekādu murgu vai ko stulbu, nepatīkamu no šī darba. Es sapratu visu, jutu visu un pārdzīvoju līdzi visā. Un jāsāk domat, ka jāķeras klāt arī "Stikla pērlīšu spēlei", par kuru manā dzimšanas dienā viena no meitenēm jautāja - vai kāds vispār to grāmatu kadreiz ir izlasījis??

Dīvaina pasaule.

Braucot pār VEF tiltu ar autobusu, allaž pārņem sajūta, ka palikšu bez dvēseles, jo tā vienkārši tiks izkratīta no manis ārā. Un zobi, kā sāp zobi tajā pusminūtē!

Kas man nepatīk visvairāk pēc 15 h darbadienas, kura beidzas ap vieniem naktī, ir tas, ka nākamajā dienā varu nedzirdēt modinātāju un pamosties 4os pēcpusdienā. norakstāma diena. bet vismaz kājas vairs nesāp, runā, ka cilvēks miegā atjauno savus resursus. lai nu būtu.

jāmēģina sarunāt, ka palieku šodien mājās, bet meičas nāk uz šejieni, jo pokera vakaru tomēr negribas laist garām.

Esmu nu jau ļoti, ļoti pilngadīga, vakar sasniedzu to vecumu, ko var saukt arī par acīti. Bija varena ballīte, daudz smieklu, deju, prieku, mīļu cilvēku apkārt. Varētu rakstīt gari un plaši, bet nu nepavisam nav attiecīgā noskaņojuma.

Patiesībā gribēju tik piefiksēt to, ka man tiešām ir dikti nepatīkami, ka ir milzumdaudz cilvēku, kas runā par to, ko nezina. Un tieši nezina, nevis nesaprot. Ir normāli, ka dažādos jautājumos cilvēkiem ir atšķirīgs VIEDOKLIS, bet, ja runa ir pa konkrētām lietām, faktiem, patiesībām, likumiem etc., tad es varu pamatīgi sacepties par cilvēkiem, kas visur bāžas ar savu - ES zinu, lai gan nezina ne sūda. Kas liek cilvēkiem tik droši izpaust savas "zināšanas", kuru vienkārši nav? Man to ir tik grūti aptvert..

Ja pamaina šo muļķīgo tēmu, tad jāpiemin arī tas, ka pagājušajā nedēļā darbā uznāca kaut kāds dulls garīgais un kolēģe izgudroja jaunu kokčiku. To varētu saukt par Bloody mojito. Ar tomātu sulu un šņabi ruma vietā. Mēs gan taisījām bezalko un, lai gan sākumā bija bail pat pagaršot šo dziru, beigās izrādījās, ka ir absolūti lieliska un garda! :D

Šitas man tāāāā patīk.

Pēdējās dienas nav neta, bet ir pa šīm pāris dienām ir noticis šis tas, ko gribētos norakstīt nost no sevis, tā nu es te sēžu, ir nakts no svētdienas uz pirmdienu, jūtos visai labi un pavisam mierīgi. Skan This Is Your Captain Spekaing dziesma Lullaby. Uz riņķi vien.

Iepriekšējā nedēļā biju apslimusi nedaudz, bet tās divas dienas tomēr gāju uz akadēmiju un darbu. 4dien tomēr darbā sajutos visai nelāgi, acis dikti sāpēja un galva kā piebāzta ar vati. Un sanāca tā, ka brīdī, kad kolēģe bija pārtraukumā, aprunājos ar administratori un pilnīgi ikdienišķas sarunas laikā sāku raudāt. Skaisti. Visnotaļ. Un tajā brīdī vēl atnāca klienti, kas man bija jāpieņem, slēpjoties aiz monitora, man bija sasodīti neērti viņu priekšā, jo esmu no tiem cilvēkiem, kas izskatās visai šausminoši, kad raudu. Nekā no tā skaistuma, ko apdzied Holivuda. Nu, lūk, galu gala bija tā, ka jau pēc pusstundas histēriski raudādama devos prom no darba un sūtīju priekšniecei ziņu, ka no rītdienas ņemu slimības lapu, jo nebiju pat spējīga viņai piezvanīt. Vēlāk viņa man piezvanīja, jautāja, vai tiešām tas ir vīrusa dēļ, vai nav vēl kas atgadījies. Es teicu – jā, man nervi ir čupā. Lai cik ironiski tas nebūtu, arī tad sāku raudāt. Šo vājuma mirkli man būs grūti sev piedot, zinu.. Vēl pēc pāris stundām viņa man atsūtīja sms, kuras dēļ es laikam sajuku prātā.. Visu vakaru un vēl pusi nakts pavadīju mētājoties pa gultu, kliedzot spilvenā un slāpējot savas nevaldāmās asaras ar segas palīdzību. Pilnīgi godīgi varu pateikt, ka tas bija viens no tiem mirkļiem manā dzīvē, kad biju nobijusies līdz pēdējam, likās, ka neesmu savā ķermenī, jo it kā vēroju savas psihopātiskās izdarības no malas un visu laiku jautāju sev – kas ar tevi notiek, kāpēc tu raudi, par ko tu raudi, kas tev sāp?? Un man nebija atbilžu, pat ne vienas. Man nebija iemesla uzvesties tā, kā uzvedos, un tas pārbiedēja nemaņā. Arī nākamajā dienā tā arī nespēju savākties un izplūdu asarās arī pie ārsta.

Nu jau ir pagājušas pāris dienas kopš tās drausmīgās ceturtdienas un viss liekas tāds kā padzisis sapnis vai drīzāk murgs. Jūtos nu jau patiešām labi, bet tā arī neesmu izpratusi, kas notika, kāpēc notika, tikai zinu, ka vairs nekas nevēlos ko tādu piedzīvot. Šo absolūto nespēju kontrolēt sevi un emocijas, kustības, uzvedību. Tobrīd likās, ka piedzīvoju nervu sabrukumu, bet tā gan laikam nebūs bijis, citādi tagad tik mierīgi te nesēdētu. Esmu nodrošinājusies ar baldriāniem tai dienai, kad atkal būs jābūt darbā. Nu tā, drošības labad.

Ir arī kāds priecīgs notikums – man ir arī otra lielā tumba un mūzikas centrs. Šī istaba ir lieliski apskaņota un gaida 6dienu ar milzu nepacietību.

Esmu ļoti, ļoti šeit iedzīvojusies, dzīvoklis ir bezgala mīļs un mājīgs, mana istaba ir kā drošības saliņa un miera osta, te ir tik gaiši, saulaini, silti. Jo īpaši vakaros, kad iededzu sāls lampu un istaba iegūst tādu oranžu nokrāsu, viss ir tuvs un sirsnīgs. Ir miers. Ir tikai un vienīgi miers.