gribas drusciņ muļķīgi smaidīt. sirdspuksti.

Kad es klausos Explosions in the sky, man liekas, ka atkal ir pavasaris. Jā, tā ir mana pavasara mūzika. Ja mazliet atvirzās no realitātes, tad varu redzēt Daugavas viļņus, sauli starp Vanšu tilta vantīm un sauleszaķus pretīmnācēja pulkstenī.

smieklīgi, cik vienkārši ir ļaut pilnībā sajāt savas smadzenes :) un sirdi, šo brīnišķo orgānu.

tuk tuk
tuk tuk

atslēgas vārds - uzticība.

Nepilni 3 mēneši
46 lpp, 11. fonts
ar sausām acīm nespēju uz to atskatīties.
joprojām nesaprotu, pret ko paklupu vai pret ko paklupa.

Bērnībā vienmēr ļoti brīnījos, kā mamma var man ļaut apēst pēdējo bulciņu vai visus čipsus, vai atstāja man visu buljonu. Es zināju, ka viņai arī dikti garšo daudz kas no maniem mīļākajiem ēdieniem, bet viņa vienmēr pataupīja un atstāja. Toreiz likās, ka viņai noteikti ir ļoti grūti tā pretoties kārdinājumam, tāpēc vienmēr centos viņai tomēr ko paglabāt. Tiesa, ne vienmēr izdevās :)

Lūdzu. Te tā ir. Beznosacījuma mīlestība. Bērnībā likās, ka es jau nu gan nekad nevarēšu, kā mamma, bet tagad zinu un jūtu, ka varēšu gan. Nu, kad man būs bērni.

briesmīga nedēļas nogale darbā briesmīgas emocijas mājās ejot gribēju ar seju iekrist sniegā un nu nekad necelties jūtos vairāk mirusi nekā dzīva beigās stāvēju savā kāpņu telpā skatījos kā tā lielā Čiekurkalna rūpnīca pūš savus milzīgos dūmus debesīs un klausījos 20 min garu GY!BE dziesmu un raudāju kā aizkauta cūka un tik pēc tam saņēmos un iegāju dzīvoklī tagad te sēžu un vairs nejūtu neko.

Šovakar 4 h no vietas spēlēju klavieres. Nejauši uzgāju kādu ārkatīgi skaistu Yann Tiersen dziesmu, ko gribētos iemācīties. Ai, tik daudz ko gribas mācēt spēlēt...

dusmojos, ka netiku uz dejošanu, jo gar (būtībā - uz) tramvaja sliedēm bija noparkotas mašīnas tik sasodīti elegantā veidā, ka tramvajs netika garām (vesela tramvaju kolonna jau bija sastājusies..). kaut kāda avārijas brigāde tās mašīnas pēc tam stumdīja un grūstīja, bet tāpat biju jau visu nokavējusi, bitīt matos. bieži vien, vērojot dažādas situācijas uz ielām, tā vien šķiet, ka daudziem autovadītājiem smadzeņu vietā ir liels un apaļš NEKAS.

lūdzu, lūdzu, lūdzu, lai nākamās trīs dienas pie mums nāk tikai labi cilvēki, kašķīgie un rupjie lai sēž mājās un dzer siltu tēju. vai šņabi. to jau viņi drīzāk darītu.

Naša Raša, Tu man nepatīc jau tagad.

man ir bail no pasaules un manas dzīves. es negribu, ka citi spodrina savas spalvas, skatīdamies atspulgā un domājot - es esmu laimīgs. laimīgs salīdzinājumā ar viņu. es negribu būt tas salīdzinājums, es negribu būt fons, uz kura citu nelaimes izskatās pēc laimes.

es gribu normālu dzīvi, normālu darbu, normālas attiecības, es gribu justies labi, nevis pārsvarā kā sūds sūds sūds punkts

ir smagi klausīties šādu mūziku un apzināties esību. kaut kas neklapē. it kā saistošā virve būtu sagriezta neskaitāmos gabalos un pēc tam līmēta, sieta, mezglota atpakaļ. ārkārtīgi muļķīgi un nepareizi.

vakarnakt sapņoju, ka man ir bērniņš. lai gan it kā sapnis, bet ļoti, ļoti stipri jutu, kā mīlu to mazo cilvēku, ka tas ir lielākais dārgums, kas ticis dāvāts..

līdz šim nekad neesmu spējusi sevi iedomāties kā mammu, vispār pieņemt to domu par bērnu, bet šorīt pamodos un vēl ilgi nevarēju attapties no skaistajām naktssapņa sajūtām.

bet mīlestībai jābūt.

bērnībā viena no krutākajām spēlēm mums ar māsu bija šitāda - salikām lielā kaudzē 3 tādas padomju laiku vatētās segas (tik siltas un mīkstas bija...), 2 bija rozā, 1 - zaļa ar puķītēm. Rezultātā tajā segu kalnā parādījās daudz visādu interesantu iedobīšu, aliņu, pakalnu un leju. Un tad mēs ņēmām visas, visas kinderolu mantiņas, kas tik mums bija, un taisājām pašas savu iedomu pasauli - katrai mantiņai bija sava loma, un viņu dzīvē viss bija pa īstam un pavisam nopietni - bija gan mīlestība, gan prieks, gan ciešanas, gan bērni, gan kaimiņi, draugi, ienadnieki, ehhh... Mēs varējām dienām ilgi spēlēt šo spēli un neļāvām mammai izjaukt segu kalnu, lai nevajadzētu pārtraukt un iznīcināt to, ko ar tādu entuziasmu bijām radījušas. Atceros arī savu vismīļāko kinderolas mantiņu, ta bija balts kaķītis gaišizilā groziņā.

Vienkārši balts kaķītis gaiši zilā groziņā.

Beidzot pieķēros kursa darbam un apmēram 4 h laikā esmu uzrakstījusi elegantu ievadu, kas pašai brīnumainā kārtā ļoti patīk, kā arī iesākusi pirmo nodaļu. Kopā 4 lapas. Satura rādītājs vēl ir procesā, vēl jāpajautā darba vadītājam, kur un kā īsti rakt, lai nenošautu galīgi greizi. Ir visai dīvaina sajūta lasīt un rakstīt par to, kas tiešām INTERESĒ un AIZRAUJ, nevis vienkārši cept kaut kādu pļeku jomā, kura nesagādā ne mazāko sajūsmu un kuras pētīšanai trūkst entuziasma, lai neteiktu, ka tā nav vispār. Zinu, ka man kā "kultūristei" īsti nepiedien rakstīt par mūziku, kur nu vēl rokmūziku, visi gaida, lai rokam (mēs, kursa meičas) kaut ko pa Spānijas līniju. Mākslā, kultūrā, valodā, bet vislabāk jau, prooootams, literatūrā. Dies' pasarg, šito es negribu. Man pietika jau ar nelaimīgo 2. kursa tēmu par Čurrigeru arhitektūras stilu Salamankā. Dizāsters pilnīgs. Un, neskatoties uz ieguldīto darbu(jo īpaši trako tulkošanu - materiāli latviski, protams, nebija tieši necik, nācās operēt ar angļu un spāņu) un mocībām, kā arī "lielisko" arhitektūras jēdzienu pārzināšanu, kura atbilst tieši apaļai nullei, tāpat dabūju nožēlojamu un bēdīgu sešiNIEKU, jo visā darba rakstīšanas gaitā satiku savu darba vadītāju tieši 2 reizes - vienu, kad dabūju ieskaitīts sesijas lapā, otru tajā dienā, kad jau iesietu noliku kursa darbu uz pasniedzējas galda.

Bet figu visiem, tagad es parādīšu, kas ir roks, mazie.

Varu iet gulēt pavisam droši tagad - ir izpildīts dienas plāns, un arī māsīca, kurai rīt ir eksāmens tēmās, beidzot ir pārstājusi klausīties tos 100 un vairāk klasiskās mūzikas skaņdarbus, kas būtībā visu vakaru un vispār pēdējo nedēļu ir mocījuši manas ausis un dvēseli stundām un stundām ilgi. Man pašai patīk klasiskā mūzika, bet nu labāk jau tikai instrumentāli un tikai brīvprātīgi, un tikai pilnā apjomā un baudījumā, nevis caur istabas sienu, kad ik pa laikam vesels sieviešu koris, piedodiet, ieaurojas nezvēra balsī.

Sirds mierīga un prāts labs.

Baloži rīko ballīti uz manas palodzes, acī spīd saule, esmu laimīga.

Ceru, ka rīt pēc eksāmena man nāks smiekli par to, ka šovakar apraudājos dēļ milzīgā informācijas apjoma, kura priekšā jūtos kā pēdējais sūds un vienkarši sīks puteklis universā.

oi, bet mani pavisam noteikti tracina visi tie tirliņi ar tekstiem a la - ko tik smuka meitene un bez čaļa?! Ja viņi to tiešām domā kā komplimentu, tad tas ir visnotaļ liels izgāziens, nevaru gan atbildēt visu meiteņu vietā, bet tas nudien nav glaimojoši, drīzāk derdzīgi. Varētu būs kas līdzīgs kā iekniebt dibenā, nedod dies, ka kāds vēl ko tādu sadomātu.

Pēdējo 2.5 gadu laikā esmu satikusi vienu cilvēku, kura dēļ man vispār radās kādas jūtas tur, rajonā zem ribām. Un vēl ir bijuši varbūt divi vai trīs puikas, kuri ir dikti patikuši. Visi pārējie ir vai nu vienkārši labi cilvēki, vai dziļi vienaldzīgi, vai ļoti nepatīkami.

Jūtu, ka man tagad jāraksta šis liktenīgais teikums - problēma ir manī :D

Man ir ļoti smagi, jau sen tā ir. Nav motivācijas dzīvoties, bet dzīvojos, redz, tāpat. Bez motivācijas. Arī šitā var. Ko var ņemties ar kaut kādas abstraktas "jēgas" meklēšanu, tās ir gatavās pupu mizas.

Aizveru acis un esmu atpakaļ maijā uz Zvēra tukšajiem skatuves dēļiem. Sauļojos, runāju un smejos ar Anu, dzeram vīnu, pūšam gaisā biezus, baltus ķiršu tabaciņas dūmus, murrājam aiz laimes kā divi kaķēni. Esmu tur un man ir labi.

Tā vispār, šonakt, izejot no darba, turpat pāris metrus tālāk stāvēja kāds cilvēks. Un gribas ticēt, ka es nejutu neko. Ka ir vienalga. Ka nesāp un neuztrauc.

Es nejūtu neko.

Esmu ļoti priecīga par to, ka rīt nenāksies braukt un svinēt svētkus ar radiem, kas man nav dikti mīļi un kurus ir grūti saprast.. Šodien, pēc tam, kad sen nesatiktais draugs pavadīja mani līdz mammas šā brīža mājām, izrādījās, ka tur ciemojas arī viss mammas radu gals. Tā nu tiku apbērta ar neskaitāmiem jautājumiem, piemēram, ko tu dari, kā darbā, cik h nedēļā strādā, vai tev ir draugs, vai esi laimīga (tas nebija domāts kā joks vai tml) etc. Labi vēl, ka nepajautāja, cik pelnu stundā un cik bieži mazgāju zobus, matus, whatever. Vēl labi, ka pirmīt pie manis bijām normāli ierāvuši karstvīnu, citādi nespētu tik mierīgi un aukstasinīgi pret visu šo pasākumu attiekties. Bet prieks, ka redzēju savu mazo brālēnu, kurš piedzima tik pirms nepilnām divām nedēļām :) Un sīkā māsīca jau pavisam smuki runāties prot, viņai 3 gadi, he.

Lai nu kā. Rīt agri uz darbu un pēc tam jābrauc pie omas un opja ciemos. Nekad neesmu ar viņiem abiem svinējusi Ziemassvētkus, bet man liels prieks, ka šoreiz tā būs.

*Noskatījos "Control". Vizuāli viena no skaistākajām filmām, ko esmu redzējusi, mhmmm...