vispār uz mani gulstas milzu atbildība - aizstiept māsas bakalauru rīt uz akadēmiju. zinu, ka esmu sasodīi aizmāršīga, bet tajā pašā laikā apveltīta ar apbrīnojamu atbildības sajūtu, tā kā visam būtu jābeidzas pavisam jauki.

man neizsakāmi patīk Cat Power mūzika... idille.

18 dziesmas uz riņķi vien.

jāatzīmē, ka šovakar atklāju savu velosezonu. Bijām aizbraukušas līdz Saules Akmenim, pēc tam uz ostu, kur satiku gan labus, gan nesaprotamus cilvēkus. Tagad ričuks stāv manās mājās, būs jāstaipa uz 5. stāvu. normāls iekarsiens, hah.

man ir diezgan liela šoka terapija.. ļoti neizprotama šķiet tā vēlme sēdēt uz 2 krēsliem, jo dibens taču sāp jebkurā gadījumā.

šovakar pirmoreiz dzīvē piegāju pie autobusa, kas bija apstājies pie sarkanās gaismas, un ar skatienu lūdzu, lai atver durvis. jo es tik ļoti, ļoti gribēju mājās. un otrs autobuss, kas man derēja, bija tikko aizbraucis.

jokainas tomēr ir tās 'pirmoreiz' sajūtas.

Piektdien bijām uz filmu aizgājuši ļoti jaukā kompānijā, pēc tam jau atkal visi ceļa veda tika uz vienu vietu, mūsu mīļāko bāru.. vēlāk tikai ar L aizgājām uz citu barčiku, manu otro mīļāko vietu Rīgā :) bija tik labi, daudz runājāmies, dejojām, smējāmies.. ai, dzērām arī daudz un dikti, uz rīta pusi atmiņu tikpat kā nav, mājās nokļūšanu vispār neatceros. tas mazliet skumdina.. visas pēdējās reizes, kad izdzeru vairāk par 3 kokčikiem, filma kļūst pamatīgi miglaina.. daudzas lietas apmēram spēju atsaukt atmiņā tikai tad, ja kāds atgādina. Ja nav neviena, kas to spētu (kā pēdējā reizē), tad nu jāgrimst pārdomās par to, kas bija, kā bija, vai bija. Nezinu, kādēļ šie robi atmiņā ir sākušu rasties, agrāk man tā nebija. Un nav jau tā, ka dzeru daudz vairāk, kā iepriekš. Slikti arī nav ne tajā vakarā, ne nākamajā dienā, bet atmiņas - 50%..

Sestdiena sākās ļoti agri - biju pagulējusi maksimums 2 h, kad pamodos pēc 9 neatbildētiem zvaniem - izrādās, man jau bija atbraukuši pakaļ un es visā tajā trakumā biju aizmirsusi uzlikt modinātāju.. visdrīzāk, kad iegāzos gultā ar visām drēbēm, doma, ka man taču tajā rītā jābrauc pie draudzenes uz laukiem, bija pēdējā manā prātā. Tā nu pirmoreiz dzīvē nācās izjust, kā tas ir - pa galvu, pa kaklu skriet, ķert un grābt visu, kas pie rokas, lai tikai ātri sataisītos. Viss, ko paspēju, bija samest somā pāris apģērbu un zobu birstīti. 5 min un biju jau mašīnā.

Laukos paēdām brokastis un uzreiz bija jāķeras pie darba - jākrauj piekabē malka un jāved ar mazo traktoriņu līdz šķūnim, kur tā smuki jāsakrāmē grēdās. Darbs bija visai smags un laikietilpīgs, bet vakarā jau visu bijām paveikuši. Gandarījuma sajūta neizmērojama.

Nezinu īsti, kādēļ šo rakstu.. lai man būtu vismaz kaut kādas atmiņas? citādi arī šo nedēļas nogali aizmrisīšu jau pēc pāris dienām..

Bija ideāls laiks un šāds fizisks darbs bija tieši tas, kas vajadzīgs... varu iedomāties, ka citādi būu gulējusi mājās līz 6dienas vakaram un tad sēdējusi pie kompja, skatoties kaut kādu filmu. Liels prieks, ka viss izvērtās tieši tā. Šīs bija brīvdienas, kādas jau dikti sen man vajadzēja..

Laime pilnīga.

es pēdējās dienās esmu tik ļoti uztraukta, ka man visu laiku sāp vēders un vispār jūtos pagalam sūdīgi... laikam tas arī ir viss, ko šobrīd varu pateikt.

Ļoti trīc rokas un reibst galva, pieceļoties kājās. Pa visu dienu esmu apēdusi mazo paciņu auzu pārslu putras. Noskatījusies 3 sērijas sava seriāla. Klausījusies daudz reižu šo dziesmu. Domājusi un domājusi vienas un tās pašas domas uz riņķi vien... maļu sevī kaut ko jēlu, gremoju un nespēju norīt. Kamols kaklā.

Vakar bija kārtējā garā darbadiena, 15 h, bet tas, protams, neattur no došanās ballēties. Bija tik labi, cik vien labi var būt.. pati uztaisīju sev Margaritu, hh :) Mājās braucu ar pirmo autobusu un skaistiem saules stariem logā... šorīt mazliet sāp galva un viss tāds sauss, sauss.. :D

pamostos, izlasu horoskopu un smaidu..

"Nesēdies pie stūres, ja vakar esi kārtīgi ballējies. Paaugstināta bīstamība uz ceļa. Transformācija caur intensīvu partnerattiecību risināšanu. Centies saglabāt vieglumu un gaišumu sirdī."

tas pēdējais man ļoti patīk.

Laikam beidzot uzšuvu to mēteli. Saku "laikam", jo esmu visai apdullusi un arī sabesījusies, neko daudz šobrīd vairs nesaprotu.

Joprojām nejēdzu, kur man bija prāts ķerties klāt kam tik nopietnam un laikietilpīgam.. spīts laikam, hah.

Šodien satiku mammu, bijām meklēt tapetes un grīdas segumu dzīvoklim. Manā istabā būs pavisam smukas krāsojamās tapetes. Pagaidām palieku pie domas, ka 3 sienas būs gaiši, gaiši bēšā tonī, bet 1 - sarkana. Nekad neesmu interesējusies par sarkano krāsu, arī neviens apģērba gabals man nav tāds, bet tā doma radās pati no sevis. Sākumā gan gribēju visu pilnīgi baltu, bet laikam būtu mazliet par traku un sterilu.. Un tad vēl kādus skaistus aizkarus varētu pieskaņot tai sienai. Un spilvenus uzšūt. Un ziedi arī manā istabā būs. Magones.

man ir kauns par dažām lietām, ko esmu savā dzīvē izdarījusi, bet es nezinu, vai to ir daudz vai maz, es vienkārši cenšos nedomāt, aiztriekt sliktās atmiņas tālu prom. dažas no tām lietām ir pavisam it kā nenozīmīgas un parastas varbūt, bet kauns no tā nemazinās.


reizēm, kad man uznāk tāds gruzis par šādām pagātnes sāpītēm, es atceros šo..

"Gaismas bruņinieks ir ielāgojis, ka dažas situācijas atkārtojas. Itin bieži viņš nonāk aci pret aci ar tām pašām problēmām un apstākļiem, kurus reiz jau piedzīvojis. Tas viņu nomāc, viņam liekas, ka netiek uz priekšu, jo grūtības neatstājas un parādās atkal un atkal.
"Reiz jau tā bija!" viņš sūdzas savai sirdij.
"Jā, patiesi reiz jau tā bija," sirds atbild. "Bet tu nekad neesi ticis tam pāri!"
Un gaismas bruņinieks vairs nešaubās, ka divkāršam pārbaudījumam ir tikai viens mērķis: mācīt to, ko viņš nevēlas ielāgot."

P.K.

un es mācos un ielāgoju.

ir visai sarežģīti "atšūt" kādu, lai viņš neapvainotos vai nesāktu domāt par mani diametrāli pretēji. bet man liekas, ka tas ir baigais sūds, ka tikai tāpēc, ka neattaisnoju uz sevi liktās cerības par to, kā man būtu jāuzvedas un jāizrāda uzmanība cilvēkiem, kas nesaista nevienā ziņā, kāds atļaujas palaist kosmosā sliktas domas un uzmest lūpu.

nepatīk patērēt enerģiju šādām lietām. nepatīk PĀRĀK pašpārliecinātas būtnes.

laikam šorīt pirmoreiz tik traki aizgulējos. modinātājs bija uzlikts uz 8:15, pamodos 9:39. pat nedzirdēju.
tagad gan došos uz akadēmiju. uz to 1 lekciju bez variantiem jāiet.

no blakusdzīvokļa skan Whitesnake - Is this love. labs dienas sākums :)

tagad tas ir oficiāli - es braukšu. Saņēmu vēstuli no tās universitātes.

ļoti priecīga sajūta.

man ļoti mīļš liekas viens jociņš, kas ir mums ar māsīcu tukšā ledusskapja dienās.

- ko mēs šovakar ēdīsim?
- sūdu.

Un tas nav ne rupji, ne bēdīgi, ne negatīvi. Viegla dzīves ironija.

Neatceros, kad būtu bijusi tik ļoti NIKNA, ka būtu gatava lauzt mēbeles, sist, neskatoties, cilvēks vai lieta, raudāt, kliegt, visu kopā.. jūtos pilnīgi bezspēcīga šādu sūdu priekšā. un šogad man Lieldienas riebj, jo visas šīs brīvdienas liedz man uzzināt kaut ko ārkartīgi svarīgu, tādēļ nāksies mocīties un degt dusmās vēl vismaz līdz otrdienai.

es tik tiešām NESAPROTU!!!

gribas čukstēt klusiņām - viss ir mīlestība.. it viss.

Šovakar, mājās braucot, palūdzu šoferei izlaist mani pieturā, nevis braukt to milzu līkumu, lai varētu izkāpt pie pašas mājas. Un tikai tāpēc, ka arā bija SILTS. Un es gribēju pastaigāties.. vienkārši pastaigāties pusnaktī...

Apdedzināju labo rādītājpirkstu, mēģinot nokāst makaronus ar slapju dvieli. Nu neko, zobus dažas dienas nāksies mazgāt ar kreiso roku. Pie šādām sāpēm nejūt neko citu, tik to pulsējošo karstumu, kas koncentrēts pirkstā. Bet vispār šis liek atcerēties ko citu. Gadus 6 senu pagātni ar bērnišķīgo roku graizīšanu. Tas bija līdzīgi kā šobrīd - ir kaut kādas sāpes, kas novērš domas no jebkā cita. Nenormāli taisna domāšana, bet uz to brīdi darbojās šī taktika. Laikam jau neko nenožēloju, lai gan dažas rētas vēl palikušas. Zinu, ka varēja beigties citādi.

Ja neņem vērā šo sīkumu, tad diena ļoti izdevusies. Biju bibliotēkā, savācu materiālus kursa darbam, pēc tam biju savā mīļākajā vietā un satiku cilvēkus, kuri man patīk, kā arī izdarīju vienu ļoti svarīgu lietu. Par rezultātiem vēl ziņošu, ja būs pozitīvi. Jābūt :) Es ticu un ticēšu.

Vēl padarbojos ar šujmašīnu. Prātā ir vēl viena laba ideja, ko gribas realizēt, tik jāatrod īstais audums.

Un vēl taču šodien aprit gads, kopš noliku tiesības. Jāiedzer uz šo būs :)

Tagad gan mūziku, labu mūziku...

Traki tagad ir.

No domām vien sirdsdarbība paātrinās un rokas sāk trīcēt. Šovakar biju aizgājusi ar meičām, likās, ka paklupšu uz kāpnēm. Muļķības, protams, bet nu milzīgs errors sēž manī un krata, krata, krata. Neatceros, kad vēl ir bijis tāds rausteklis. Jumts tiek norauts pil-nī-bā.