Manuprāt, strīdam nav ne mazākās jēgas, ja tas sastāv no savstarpējiem apvainojumiem. Un, ja atsakos iesaistīties šādā "strīdā" un "dot pretī" tādā pašā garā, tas atkal tiek uzskatīts par apvainošanos. Vai tiešām tas kaut kādā veidā atrisina situāciju, ja sāku apvainot otru cilvēku par to, kāds viņš ir? Par to, kāds ir viņa raksturs un audzināšana? Ja tā, tad es laikam esmu no citas pasaules.. paralēlās...

nedari otram to, ko nevēlies, lai otrs darītu tev.. vai šis teiciens pēkšņi vairs nav dzīves patiesība?

sasodīts. pa kuru laiku pasaule ir tā mainījusies?

Jūtu, kā augu. Nezinu, kas un kāda būšu, kad atgriezīšos.

Priekā!

Katru dienu arvien vairāk pārliecinos par to, cik brīnišķīgi un 'viegli' cilvēki ir spāņi.. Viss viņiem ir vienkārši un stresa nekad nav, visu var atrisināt, noorganizēt un sarunāt. Šāda pozitīva attieksme ļoti atvieglo dzīvi gan sev, gan apkārtējiem. Elementāra pieklājība, ceļa padošana, sasveicināšanās, neuzbāzīga, ļoti dabiska mīļvārdiņu lietošana, atvainošanās, paldies pateikšana, apjautāšanās, laipna atbildēšana uz jautājumiem.. neviens man šeit nekad neko nav pārmetis ne ar skatienu, ne vārdiem, ne žestiem... neviens nav uzgrūdies uz ielas un aizskrējis tālāk, bet, ja arī kāds nejauši, mani nepamanījis, pieskaras uz ielas, uzreiz atvainojas, pat ja vainīga esmu bijusi es.. varētu turpināt un turpināt izteikt savu cieņu un apbrīnu šai tautai, šai valstij, šai zemei..

Latvija vienmēr ir bijusi un būs mana dzimtene, kuru nekad un nekas sirdī neaizstās, bet, redzot, ka var dzīvot arī citādi, zinu, ka šeit vēl atgriezīšos pēc tam, kad pabeigšu studijas.

Pēdējā laikā arvien skaidrāk saprotu, ka gribētu strādāt par skolotāju. Kas ar mani, kas ar mani?

Nekādi nesaprotu, kādēļ daži cilvēki var gatavot nu JEBKO, bet tas allaž smird, nevis smaržo...

Kad biju maza, nekad nesapratu, vai tad tiešām mamma/tētis neatceras, kādi viņi paši bija bērnībā. Un kā viņi var mani nesaprast. Kur nu vēl bārt. Tikai tagad saprotu, ka es pati JAU esmu aizmirsusi tik daudz ko. Pat to, kas noticis pirms pusgada, visas savas domas, jūtas, pārdzīvojumus. Labi, ka ir ieraksti, kas to palīdz atsaukt atmiņā. Visi jaunie pārdzīvojumi pilnībā aizēno vecos, liek tiem būtībā izgaist. Nesaprotu, vai tas ir uz labu. Katrs nākamais pārbaudījums ir arvien smagāks, tātad tas varbūt nozīmē to, ka kļūstu izturīgāka, ja reiz ar mani turpina notikt šīs sāpīgās lietas. Esmu apjukusi, vairs nezinu, vai gribu būt stipra vai labāk dzīvot rimtu dzīvi. Pēdējā laikā vairs nešķiet, ka man tiktu dota izvēle, lai gan pati allaž esmu aizstāvējusi šo ideju. Un vēl man ir ļoti, ļoti bail, kas būs pēc tam. Kas ar mani notiks. Ko es domāšu un jutīšu. Vai piedošu sev. Vai Dievs man piedos.

Viena no populārākajām lietām, kas mani kaitināja un iekšēji sasmīdināja klientos, bija mūžīgās variācijas par tēmu Mojito (mojito, moito, modžito, modžo etc), kā arī neapšaubāmais līderis - expresso, vēl tā pamatīgi uzsverot to K :)Bet 90% gadījumu es biju toleranta un pārjautāju (mohito? espresso?), lai viņi zinātu, kā ir pareizi. Šā vai tā tas droši vien bija kaķim zem astes :)

"Those who are dead are not dead, they're just living in my head."

Žēl, ka man rados/draugos nav neviens bērniņš, ko pieskatīt kaut uz vienu dienu. Citreiz tā gribētos nomainīt šo "pieaugušo" pasauli pret skrienošiem, lēkājošiem, ziņkārīgiem un bezgala jaukiem bērniem.. Vai varbūt tā ir vēlme pašai atgriezties bērnībā? Es vēl padomāšu.

Viens no daudzajiem iemesliem, kādēļ dikti gaidu aizbraukšanu, ir vēlme beidzot piedzīvot dienas, nedēļas un mēnešus bez krievu valodas visapkārt.

It kā nejūtos tā ļoti slikti, bet kājas gan sāp tik stipri, ka gribas skaļi kliegt vai notraukt kādu dusmīgu asaru.. jūtos izpumpēta pēc šādām 2x12h dienām.. nekas slikts jau arī darbā nenotika, bet nemitīgā komunikācija ar klientiem un kolēģiem tomēr morāli nospiež un šķiet, ka vislabākais veids, kā no tā tikt vaļā, ir mājās vienkārši ļauties asarām, kuras pašas kāpj acīs.

Šodien vairāki klienti pamanījās sarunas laikā iepīt kādas piezīmes par skaistumu, bet ir tādas dienas, kad gribas atbildēt nevis ar smaidu, paldies vai ko tamlīdzīgu, bet gan ar.. smiekliem. Bet galu galā.. tas viss apnīk. It viss.

Sāku dienu un darbadienu atskaiti.

Bārā katru dienu redzu tik daudz trakoti skaistu, stilīgu sieviešu un turīgu vīriešu, ka ir gandrīz šokējoši vakarā doties mājās un diennakts veicī sastapt rajona ziedu, katrs jau pa gabalu ož pēc grādīgā un skaita kapeikas savās netīrajās roķelēs.. visam pa vidu es ar savu prāta pisienu.

Tas nu tagad ir oficiāli - 8th of September it is.

Esmu milzu šokā par to, ka TAS NU IR GALĀ. Pēdējā LKA sesija ir pieveikta. Laikam jau šoreiz gāja pat ļoti veiksmīgi, un arī nervu šūnas zaudētas krietni mazāk, kā citās sesijās.

Diemžēl prieka sajūta ir izpalikusi, bet droši vien jāpagaida, kamēr nosēdīsies milzīgais info apjoms un prātā ielavīsies citas domas - brīvas. Un vieglas..)

Ierubījam iekš youtube visus Vitnijas Hjūstones videoklipus pēc kārtas, un AIZIET! Lai dzīvo pēdējais eksis - kultūras semiotika!

Aizvakar priekšniece paziņoja, ka no jūnija palielinās man stundu likmi. It kā jau priecīgi, protams, bet reāli sanāk tā pati likme, kas bija pirms lielās krīzes un samazināšanas. Un septembrī es jau laižos prom.. bet nekas, vismaz patīkami, ka novērtē. Un vasarā tā naudiņa ļoti noderēs.

Dzīvoju apjukumā. Rīt eksis tulkošanā, kam vēl nemaz neesmu pieķērusies. Bet nav jau biļešu, ko gatavot, kā arī viņa joprojām nav pateikusi, kas tieši būs jāraksta darbā. Nekas, izskatīšu cauri visus pierakstus un gan jau būs viss kartībā. Mani mazliet satrauc tas, ka šī sesija mani vēl nav sākusi satraukt.

Mamma jau ievācās jaunajā dzīvoklī. Ja būtu vismaz viena brīva diena, es varētu kaut tūlīt pārvākties. Bet nav.. jāgaida līdz sesijas beigām.

Vispār.. tā arī nesapratu, ko ar šo ierakstu gribēju pateikt.

Vēlos deju. Ar vienu īpašu cilvēku..

Prātā viens vienīgs haoss.

ļoti sasmējos, kad tikko saņēmu zvanu no vakar bārā sastapta cilvēka. es, meiča, kas nekad nedod savu numuru svešiem čaļiem, esot pati ierakstījusi savu vārdu un tel. nr. viņa mobilajā.. ai, skuķi, kas ar tevi notiek.. :)

Biju dzīvoklī. Tur ir dikti smuki. Gandrīz viss ir pabeigts, vēl tik jāpagaida, kamēr izgatavos virtuves iekārtu, tad jau vajadzēs sākt vest mantas un pārvākties uz jaunajām mājām. Esmu priecīgi satraukta, un ir tik laba sajūta, ka man atkal būs mājas. Īstas, nevis pagaidu.

Atslēgas kabatā.

Debisī radītā māksla mūzikā ir kas neaptverami un netverami maigs, liegs, mīlams un saudzējams..

vēl es šodien pirmoreiz dzīvē biju vienīgais skatītājs kino zālē.