Nekādi nespēju saprast, kādēļ cilvēks turpina darīt kaut ko, labi zinādams, ka otram tas patiesi nepatīk.. Runa par manu mammu un vīrakiem. Varu stāstīt un lūgties, cik gribu, bet viņi tiks kūpināti, neskatoties ne uz ko.. Ja vēl tas būtu viņas istabā, bet nē - virtuvē. Un šovakar, kad māsa ir pa ilgiem laikiem atnākusi ciemos un rāda ceļojumu bildes, sadomā atkal aizdedzināt tos kociņus, lai gan arī šoreiz lūdzu to nedarīt. Mjā, laikam tiešām cilvēks nesaprot, ka nepatīkama smaka uzdzen ne tikai fizisku nelabumu, bet arī sliktas emocijas.. Nez, varbūt arī tā bija laba taktika. Tika no manis vaļā, super :)

Man līdz sirds dziļumiem pietrūkst kāda cilvēka, kurš gadiem ilgi vēlējās atkal būt manā dzīvē, bet man tobrīd bija citas domas un darbi prātā, galvenokārt - studijas.. tagad, kad laiks rit uz priekšu mazliet lēnāk, man ir iespēja atskatīties pagātnē, visu mierīgi apdomāt un izvērtēt. Ir tā, ka pietrūkst. Ellīgi pietrūkst, bet atpakaļceļa vairs nav. Cilvēki mēdz teikt, ka nekad nav par vēlu, bet man šķiet, ka šoreiz ir. Un tas tik neizsakāmi sāp. Nespēju noticēt, kā jūtas var tik ilgi saglabāties.

Kad man būs pašai savas mājās, nu tādas pavisam savas, es ļoti gribētu plašu, gaišu viesistabu ar sūnu zaļu un dikti mīkstu, omulīgu dīvānu, skaistu paklāju, zaļiem istabas augiem uz palodzes, dzeltenām narcisēm uz galda, lieliem, baltiem koka logu rāmjiem un brīnišķīgu stāvlapmu ar dzeltenu abažūru. Stūrī pie stāvlampas būtu klubkrēsls, bet pie tā - grāmatu plaukti. Pašai savs lasīšanas stūrītis. Un svētdienas būtu laimīgās dienas, kad es tur varētu pavadīt stundām vien, skatoties fantastiskās veco laiku filmas ar Odriju Hepbernu, Marlonu Brando un citām tā laika kinozvaizgnēm.. kad negribētos filmu, klausītos Frenku Sinatru uz brīnišķīgām tumbām un savā nodabā vienkārši sapņotu un laiskotos.. Bieži aicinātu ciemos draugus un tad kopā dzertu kafiju, spēlētu kārtis un pokeru, daudz, daudz smietos un viss būtu tā - viegli un pa īstam.

Man tā kādreiz būs :)

Ciemojoties pie tēta, kad tur ir arī viņa jaunā dzīvesbiedrene (starp citu, 40-gadnieku krīzes prototipam tētis īsti neatbilst, jo tā sieviete ir viņa vecumā, pie tam jaunības mīlestība), ļoti spilgti redzu, kā tētis ir mainījies. Kļuvis daudz mierīgāks, iecietīgāks, saprotošāks un, kas pats galvenais, laimīgāks. Reti kad viņu redzēju laimīgu, kamēr viņi ar mammu bija precējušies. Lai vai cik ļoti sākotnēji dusmojos un pārdzīvoju par visu, kas toreiz, pirms pāris gadiem notika ģimenē, tagad redzu, ka tas ir devis iespēju vismaz tētim kļūt laimīgam un gūt piepildījumu dzīvē. Par mammu vēl īstas skaidrības nav, bet viņa pa šo laiku ir daudz ko jaunu mācījusies, dažādos kursos gājusi, ieguvusi ļoti interesantas zināšanas, pilnveidojusi sevi. Skatos, arī uz kādu randiņu aiziet, grib būt skaistāka. Ir cerība, ka arī viņai viss būs kārtībā.

Tikai mazliet žēl, ka man nebija iespēja augt tādā īsti saskanīgā, priecīgā ģimenē, bet paldies par skaistajām atmiņām, kas man saglabājušās. Un par māsu paldies :)

Ir tādas dienas, kad jūties vienkārši labi, lai gan nav it kā nekāda redzama iemesla. Tas pats ir ar sliktajām dienām. Man, par laimi, šodien ir tā pirmā :)

Pēdējās dažas nedēļas strādāju lieliskā vietā un daru lielisku darbu, kas man patiešām patīk, laiks skrien nemanot, bet tas viss ir kaķim zem astes, ja priekšnieks ir ārprātīgi stresains, rupjš un vienīgais "komunikācijas" veids, ko viņš pieprot, ir bļaušana un dažādi pazemojošā veidā izteikti pārmetumi, kuriem 90% gadījumu nav precīzi nekāda seguma (respektīvi - pārmet neesošas lietas! Cilvēks - haoss. Vakar pēc kāda izlēciena, kas pārspēja pilnīgi visu, kas šajā darbā pieredzēts(pie tam klienta priekšā), pirmā reakcija bija pagriezties, savākt savas mantas un aiziet prom, nepasakot ne vārda un neraizējoties par neizmaksāto naudu. Saņēmos, ievilku elpu, izslēdzu bildi un skaņu, darīju tālāk savu darbu. Šodien pateicu, ka atradu jaunu darbu un jāsāk strādāt no pirmdienas. Viss kārtībā, rīt nostrādāšu pēdējo dienu. Nākamnedēļ cītīgi pievērīšos bakalauram un tad jau būs atkal labi. Gaidu ziņu no kādas vietas, kur gribētu strādāt, sola rezultātus pēc nedēļas. Viss uz labu, kā jau vienmēr :)

Pēdējās 37 h es biju nelaimīgākais cilvēks pasaulē, bet šobrīd asaru plūdi un nemitīgā ķermeņa trīcēšana ir mitējusies. Esmu nogulējusi uz slapjiem spilvieniem gandrīz 12 h no brīža, kad spēru kāju savā istabā. Ir iestājusies trula vienaldzība.

vispār šodiena ir īpaši izcila. mamma atrasktīja, prasīja, cikos tieši būšu atpakaļ un vai vajag mani sagaidīt? atbildēju, ka tas galīgi nav vajadzīgs, ka nav vērts tādā rīta agrumā braukt cauri visai pilsētai, lai mani sagaidīu, ja tāpat uzreiz būšu mājās. mamma atbild - protams, ka ir vērts! es sarunāšu tavu tanti vai onkuli, lai brauc ar mani un palīdz tev atvest mantas mājās. mana atbilde -bet man taču tētis brauc pakaļ, nav vajadzības pēc neviena cita!

un pirmo reizi pusgada laikā viņa man nav uzreiz atbildējusi uz vēstuli.

cik ļoti grūti ir saprast to, ka man nav starpības, vai viņi ir šķīrušies, vai nav, vai viņi runā savā starpā, vai nerunā! bet viņi ABI ir mani vecāki, mana mamma un mans tētis, un varbūt beidzot būtu laiks izbeigt tās spēlītes un pārstāt domāt, ka tētis ir pasaulē sliktākais cilvēks un ka tikai tāpēc, ka viņai vairs nav ar viņu attiecības, arī man tādas nedrīkstētu būt! mans tētis... man tas tiešām ļoti sāp..

labi, velns ar visu, iešu gulēt un skaitīt aitas.

Dīvaina tā apziņa, ka vari sapakot savu dzīvi 2 koferos ar kopējo svaru 25 kg un vienkārši aizbraukt prom. Un ar laiku pat neatceries, kādas mantas atstāji, kā tās izskatījās, cik ļoti riebās celties no rītiem uz akadēmiju un tamlīdzīgas muļķības. Prātā paliek citas lietas.. kā smaržoja mana istaba, cik mīksts bija paklājs, kā skanēja mūzika no lielajām tumbām istabā.. Vēl svarīgāk - cik ciešs bija apskāviens no mīļiem draugiem, kāda bija omītes balss intonācija, cik labi garšoja rīta kafija manā virtuvē, cik skaisti bija tie mirkļi, kurus pavadīju kopā ar saviem cilvēkiem..

Kaut kā jocīgi. Man šeit apkārt ir cilvēki, kurus esmu iemīļojusi, parki, pa kuriem staigājot, brīžiem grūti asaras acīs noturēt, apjaušot, kāds skaistums tas ir.. Skaistais flīžu segums uz ielām, veco cilvēku bezgala rimtais un siltais acu skatiens, tas mirklis, kad katru rītu izeju uz balkona, ieelpoju Vidusjūras gaisu un samiedzu acis, jo saule spoži iespīd acīs. Tas viss ir tik ļoti mans, un negribas to pamest.. negribas pamest vietu, kura man ir sniegusi tik brīnišķīgas emocijas, nenovērtējamu pieredzi un labus draugus.. esmu šeit tik bieži bijusi laimīga, un zinu, ka tos skumjos brīžus aizmirsīšu jau tad, kad izkāpšu no lidmašīnas Rīgas lidostā. Paliks tikai gaišais, skaistais, brīnumainais, piedzīvojumiem pilnais laiks Spānijā.

Zinu, ka kļūdas ir domātas, lai no tām mācītos, ka sāpes nepieciešamas, lai spētu izjust prieku, un asaras kādā brīdī nomaina smaids, tikai esmu ļoti nogurusi no mūžīgajām garastāvokļa maiņām, no tā, cik viegli esmu ievainojama, cik viegli aizbīdāma prom, cik viegli kāds var atļauties man uzkliegt un pārmest to, kas esmu, ko domāju un daru.. esmu nogurusi no piespiedu komunikācijas, no piespiedu attiecībām, smaidiem, meliem, izlikšanās, slēpšanās.. es tiešām gribu mājās, starp saviem mīļajiem cilvēkiem, kuriem rūpu un kuri man tik neizsakāmi daudz nozīmē.

es brīnišķīgi atbilstu savam horoskopam - esmu vienmēr perfektā līdzsvarā, bet tikko uzrodas kaut mazākais pārdzīvojums vienā vai otrā svaru kausā, es uzreiz kļūstu vai nu bēdīga/dusmīga/vienaldzīga vai arī priecīga/starojoša/hiperaktīva. un es nezinu, ko man darīt ar sevi, kā mainīties, kā piespiest nereaģēt mūždien tik impulsīvi, būt piezemētākai, reaģēt ar vēsu prātu. es vienmēr esmu tāda bijusi, jau kopš agras bernības. es neatceros citu sevi. esmu ļoti centusies sevi savaldīt, apspiest savu būtību, to, kāda vienkārši dabiski esmu, bet redzu, ka tas nav īpaši attaisnojies, esmu kļuvusi tikai mazliet rāmāka. un tad es sāku domāt - bet varbūt vienkārši samierināties, ka tā esmu es pati, ka tāda ir mana daba un sūtība, pārstāt lauzt sevi. bet atkal atgadās kāda jauna situācija, kurā kāds man pārmetīs to visu.. pārmetīs man mani pašu.. un mana nespēja atbildēt uz šādiem ļoti sāpīgiem, neiecietīgiem tekstiem līdzīgā veidā, tikai pasakot, kas man nepatīk otrā cilvēkā, laikam padara mani nožēlojamu un tam otram rodas apjausma - redz, kā viņa ļaujas, tad jau varu vēl ko nekrietnu sabrēkt.


man ir bail, ka brīžam sāku pakļauties kāda cilvēka teiktajam, sāku pakļauties, ka varbūt tiešām esmu tik slikts cilvēks un visu daru tik nepareizi, nepārdomāti un man vispār nebūtu jāver mute vaļā. ir bijuši brīži, kad esmu sevi ienīdusi, patiešām patiesi ienīdusi, bet es zinu, ka cilvēkam nav ļauts sevi nīst, jo tas ir zemākais pakāpiens.. aiz tā - vairs nekā.

nekad neesmu par sevi domājusi tik slikti, kā atrodoties šeit. varbūt tas nozīmē tikai to, ka līdz šim esmu tikusi sargāta un saudzēta..

esmu visu pasauli parādā saviem draugiem, saviem vistuvākajiem cilvēkiem, kas mani vienmēr ir sapratuši, atbalstījuši un nekad nav pārmetuši man to, kāda esmu. pēdējā laikā to sāku novērtēt arvien vairāk, un tagad zinu, ka draugi - tas nav pašsaprotami. draugi ir brīnišķīga svētība cilvēka dzīvē, un par to ir jāpateicas katru dienu..

šovakar raudamais vakars. raudu, skatoties jaunāko DH sēriju, raudu, lasot cibiņus, raudu, pārdomājot savu dzīvi.

Un skatiens arī pasaka visu, visu. Vakar saņēmu daudz "runājošu" skatienu, pasaka, es jums teikšu!

Nezinu, kur, kā, kādēļ biju aizmaldījusies, bet šovakar saprotu, ka pilnīgi viss ir brīnišķīgi šajā pasaulē. Līdzsvars ir pasaulē dabīgākā lieta, pati nepieciešamākā. Un kālab gan lai es sūdzētos par savas dzīves nelaimēm, ja man ir dota iespēja gan raudāt, gan smieties par tām.. izvēle ir manās rokās. Un raudu arī tagad, esot pilnīgi laimīga un apmierināta ar savu dzīvi.. es ticu, ka nāks vēl smagāki laiki par tiem, kas bijuši līdz šim, bet tas ir nieks, ja ieskatās mazliet rūpīgāk savos laimes mirkļos.. ja novērtē to, ka ar katru reizi tie kļūst arvien īstāki un ilgāki.

Esmu bijusi tāda muļķe, ka kauns, bet visi mani kauna mirkļi, atstumtības, vientulības, dusmu, neiecietības mirkļi ir bijuši tikai un vienīgi mani, tā esmu es, ir pienācis laiks vienreiz un uz visiem laikiem to apjēgt..

Nav noticis pilnīgi nekas, ja neskaita to, ka vakarnakt atkal sadzēros, bet nesadarīju pilnīgi neko nelāgu vai tādu, kas būtu jānožēlo. Esmu viena savā istabā, tālu prom no "īstajām" mājām, kuras arī savā prātā sāku vērtēt pavisam citādi, kā iepriekš (nav teiks, ka pozitīvāk), deg sveces, šeit ir nenormāli auksts, fonā skan pasaulē skaistākā mūzika (jo sirds mūzika, to dzird katrā notī), un nekas, it nekas netraucē un neliedz man justies laimīgai. Jo viss ir prātā, manā prātā. Es neesmu balta lapa, es neesmu saķēpāta lapa, neesmu arī ieplēsta. Tā vienkārši esmu es pati.

Šajā mirklī varu godīgi atzīt, ka mīlu sevi, mīlu pasauli ap mani, mīlu visu, kas tajā ir - lai vai kādas ciešanas tas sagādātu.

Tonis pasaka daudz vairāk par vārdiem.

Vakar bija tieši tāda ballīte, kādai tai jābūt. Sākām ar vieglām (un ārprātā gardām) vakariņām '100 Montaditos', mazliet arī iedzērām un raitā solī devāmies uz īsto ballīti. Dejas, jaunas iepazīšanās, smiekli un sarunas ar visdažādākajiem cilvēkiem visas nakts garumā, bet nekādu 'tuvāku kontaktu' ne ar vienu. Tas ir tieši tas, kas man patīk un ko tik ļoti vēlos.. Apnicis tas balagāns tomēr.

Mājās bijām ap 4 no rīta un šodien pamodos no sms, ka akadēmija beidzot ir pārskaitījusi naudu, kas man pienākas. Tatad tomēr būšu dzīvotāja janvāri! Un īrei arī sanāks, kā smejies.

Jāuzvāra kafija un jāpievēršas vienreiz mūžā visiem tiem angļu valodas mājasdarbiem.

Klusēšana ir zelts. Klusēšana ir zelts. Klusēšana ir zelts.

Jaunā mantra..

Man likās, ka tad, kad viss būs cauri, es vairs nešņukstēšu par tādiem sūdiem kā pēkšņi vientulības uzplūdi, neīstais zēns, kam ļāvu sevi nobučot, nodzertās naktis bez īpaši gaumīgām atmiņām un vienkārši ilgām pēc kāda cieša apskāviena tur, mājās. Bet nu skuju, mīļie. Spilvengaudu stāsts nekad neapstājas.

Apziņa, ka ar mani ir noticis kas tāds, ko nekad nevienam vairs nevarēšu (tādā nozīmē, ka negribēšu, nespēšu un necik nav vajadzīgs) stāstīt (morālu un dziļi personisku apsvērumu dēļ), mani šokē un padara traku. Ja pieņemam, ka cilvēks pasaulē ierodas kā balta lapa, tad līdz šim uzskatīju, ka pēdējo 20 gadu laikā esmu tikusi švīkāta un ķēpāta, vietām arī skaisti aprakstīta, bet tad tagad klāt ir tas brīdis, kad esmu ieplēsta. Mana lapa ir ieplēsta. Un man ir jāsadzīvo ar apziņu, ka nav atpakaļceļa, tas vienkārši neeksistē. Ir jāsadzīvo ar jauno sevi, kas būtībā ir tā pati meitene, tikai.. tikai kas? jā, kas? pati vēl nemaz neesmu aptvērusi.

Un cik gan ļoti ir sevi jāienīst, lai ļautu notikt lietām, kas notiek manā dzīvē?

Jūtu, kā manas smadzenes tiek ravētas gluži kā aizaugusi zemeņu dobe. Kā gribas tikt vaļā no sava prāta nezālēm..

3 rumkolas + saruna ar tuvu draugu un uzreiz dzīve rādās gaišākās krāsās.