Zinu, ka kļūdas ir domātas, lai no tām mācītos, ka sāpes nepieciešamas, lai spētu izjust prieku, un asaras kādā brīdī nomaina smaids, tikai esmu ļoti nogurusi no mūžīgajām garastāvokļa maiņām, no tā, cik viegli esmu ievainojama, cik viegli aizbīdāma prom, cik viegli kāds var atļauties man uzkliegt un pārmest to, kas esmu, ko domāju un daru.. esmu nogurusi no piespiedu komunikācijas, no piespiedu attiecībām, smaidiem, meliem, izlikšanās, slēpšanās.. es tiešām gribu mājās, starp saviem mīļajiem cilvēkiem, kuriem rūpu un kuri man tik neizsakāmi daudz nozīmē.

es brīnišķīgi atbilstu savam horoskopam - esmu vienmēr perfektā līdzsvarā, bet tikko uzrodas kaut mazākais pārdzīvojums vienā vai otrā svaru kausā, es uzreiz kļūstu vai nu bēdīga/dusmīga/vienaldzīga vai arī priecīga/starojoša/hiperaktīva. un es nezinu, ko man darīt ar sevi, kā mainīties, kā piespiest nereaģēt mūždien tik impulsīvi, būt piezemētākai, reaģēt ar vēsu prātu. es vienmēr esmu tāda bijusi, jau kopš agras bernības. es neatceros citu sevi. esmu ļoti centusies sevi savaldīt, apspiest savu būtību, to, kāda vienkārši dabiski esmu, bet redzu, ka tas nav īpaši attaisnojies, esmu kļuvusi tikai mazliet rāmāka. un tad es sāku domāt - bet varbūt vienkārši samierināties, ka tā esmu es pati, ka tāda ir mana daba un sūtība, pārstāt lauzt sevi. bet atkal atgadās kāda jauna situācija, kurā kāds man pārmetīs to visu.. pārmetīs man mani pašu.. un mana nespēja atbildēt uz šādiem ļoti sāpīgiem, neiecietīgiem tekstiem līdzīgā veidā, tikai pasakot, kas man nepatīk otrā cilvēkā, laikam padara mani nožēlojamu un tam otram rodas apjausma - redz, kā viņa ļaujas, tad jau varu vēl ko nekrietnu sabrēkt.


man ir bail, ka brīžam sāku pakļauties kāda cilvēka teiktajam, sāku pakļauties, ka varbūt tiešām esmu tik slikts cilvēks un visu daru tik nepareizi, nepārdomāti un man vispār nebūtu jāver mute vaļā. ir bijuši brīži, kad esmu sevi ienīdusi, patiešām patiesi ienīdusi, bet es zinu, ka cilvēkam nav ļauts sevi nīst, jo tas ir zemākais pakāpiens.. aiz tā - vairs nekā.

nekad neesmu par sevi domājusi tik slikti, kā atrodoties šeit. varbūt tas nozīmē tikai to, ka līdz šim esmu tikusi sargāta un saudzēta..

esmu visu pasauli parādā saviem draugiem, saviem vistuvākajiem cilvēkiem, kas mani vienmēr ir sapratuši, atbalstījuši un nekad nav pārmetuši man to, kāda esmu. pēdējā laikā to sāku novērtēt arvien vairāk, un tagad zinu, ka draugi - tas nav pašsaprotami. draugi ir brīnišķīga svētība cilvēka dzīvē, un par to ir jāpateicas katru dienu..