Nezinu, kur, kā, kādēļ biju aizmaldījusies, bet šovakar saprotu, ka pilnīgi viss ir brīnišķīgi šajā pasaulē. Līdzsvars ir pasaulē dabīgākā lieta, pati nepieciešamākā. Un kālab gan lai es sūdzētos par savas dzīves nelaimēm, ja man ir dota iespēja gan raudāt, gan smieties par tām.. izvēle ir manās rokās. Un raudu arī tagad, esot pilnīgi laimīga un apmierināta ar savu dzīvi.. es ticu, ka nāks vēl smagāki laiki par tiem, kas bijuši līdz šim, bet tas ir nieks, ja ieskatās mazliet rūpīgāk savos laimes mirkļos.. ja novērtē to, ka ar katru reizi tie kļūst arvien īstāki un ilgāki.

Esmu bijusi tāda muļķe, ka kauns, bet visi mani kauna mirkļi, atstumtības, vientulības, dusmu, neiecietības mirkļi ir bijuši tikai un vienīgi mani, tā esmu es, ir pienācis laiks vienreiz un uz visiem laikiem to apjēgt..

Nav noticis pilnīgi nekas, ja neskaita to, ka vakarnakt atkal sadzēros, bet nesadarīju pilnīgi neko nelāgu vai tādu, kas būtu jānožēlo. Esmu viena savā istabā, tālu prom no "īstajām" mājām, kuras arī savā prātā sāku vērtēt pavisam citādi, kā iepriekš (nav teiks, ka pozitīvāk), deg sveces, šeit ir nenormāli auksts, fonā skan pasaulē skaistākā mūzika (jo sirds mūzika, to dzird katrā notī), un nekas, it nekas netraucē un neliedz man justies laimīgai. Jo viss ir prātā, manā prātā. Es neesmu balta lapa, es neesmu saķēpāta lapa, neesmu arī ieplēsta. Tā vienkārši esmu es pati.

Šajā mirklī varu godīgi atzīt, ka mīlu sevi, mīlu pasauli ap mani, mīlu visu, kas tajā ir - lai vai kādas ciešanas tas sagādātu.