Kad biju maza, nekad nesapratu, vai tad tiešām mamma/tētis neatceras, kādi viņi paši bija bērnībā. Un kā viņi var mani nesaprast. Kur nu vēl bārt. Tikai tagad saprotu, ka es pati JAU esmu aizmirsusi tik daudz ko. Pat to, kas noticis pirms pusgada, visas savas domas, jūtas, pārdzīvojumus. Labi, ka ir ieraksti, kas to palīdz atsaukt atmiņā. Visi jaunie pārdzīvojumi pilnībā aizēno vecos, liek tiem būtībā izgaist. Nesaprotu, vai tas ir uz labu. Katrs nākamais pārbaudījums ir arvien smagāks, tātad tas varbūt nozīmē to, ka kļūstu izturīgāka, ja reiz ar mani turpina notikt šīs sāpīgās lietas. Esmu apjukusi, vairs nezinu, vai gribu būt stipra vai labāk dzīvot rimtu dzīvi. Pēdējā laikā vairs nešķiet, ka man tiktu dota izvēle, lai gan pati allaž esmu aizstāvējusi šo ideju. Un vēl man ir ļoti, ļoti bail, kas būs pēc tam. Kas ar mani notiks. Ko es domāšu un jutīšu. Vai piedošu sev. Vai Dievs man piedos.