bērnībā viena no krutākajām spēlēm mums ar māsu bija šitāda - salikām lielā kaudzē 3 tādas padomju laiku vatētās segas (tik siltas un mīkstas bija...), 2 bija rozā, 1 - zaļa ar puķītēm. Rezultātā tajā segu kalnā parādījās daudz visādu interesantu iedobīšu, aliņu, pakalnu un leju. Un tad mēs ņēmām visas, visas kinderolu mantiņas, kas tik mums bija, un taisājām pašas savu iedomu pasauli - katrai mantiņai bija sava loma, un viņu dzīvē viss bija pa īstam un pavisam nopietni - bija gan mīlestība, gan prieks, gan ciešanas, gan bērni, gan kaimiņi, draugi, ienadnieki, ehhh... Mēs varējām dienām ilgi spēlēt šo spēli un neļāvām mammai izjaukt segu kalnu, lai nevajadzētu pārtraukt un iznīcināt to, ko ar tādu entuziasmu bijām radījušas. Atceros arī savu vismīļāko kinderolas mantiņu, ta bija balts kaķītis gaišizilā groziņā.

Vienkārši balts kaķītis gaiši zilā groziņā.