Nakts vidū pamodos ar šausmās auļojošu sirdi. Grāmatu skapis nebija izturējis svaru un divi plaukti ar apdullinošu blīkšķi sašķīda pret zemi. Skatos, ka vēl viens plaukts ir tā aizdomīgi ielocījies, bet vairs tas joks neatkārtosies. Bet īstenībā arī pirmajā reizē, kad viens plaukts izgāja no ierindas, viņš to izdarīja tieši naktī, vismelnākajā no melnākajām stundām. Varbūt tur tomēr slēpjas kas vairāk.

No rīta pamodos un, kasot pieri, ar nagu izplēsu asiņainu svītru. Tieši pa vidu. Skatos, āda palikusi aiz naga, ļoti, ļoti riebīgi. Varbūt es beidzot kļūstu par īstu kaķi?