Cilvēkdzimums absolūti lielāko savas eksistences laiku ir nedzīvojis pilsētās un bijis perfekti piemērots neurbānāi videi. Cilvēks drīzāk ir nepiemērots stilkla, betona un plastikas džungļiem, tas ir tikai neliels pārpratums vispārējās cilvēces gaitā. Tāpat - dabas iznīcināšana un piesārņošana - un tas nevienam nav noslēpums - sākas ar megapolēm, urbanizāciju un lielajiem industriālajiem centriem. Tu to visu zini, un tomēr melo, aizstāvēdams savus baltrocīšus un nīkšanu pie kompja, zombējoties monitorā un nemirkšķinot acis. Savas mocības un slinkumu nevajag uzdot par cilvēces slinkumu, sevišķi latviešu. Latvieši mīl laukus, daudzi to tikai negrib atzīt, bet citus atkal ir nobūruši sociālisti-baltroči un kompju dīdītāji-statistiķi.

Ir tāda kategorija self-hating jew. Jebkurš latvietis, kurš laukus sauc par "mocīšanos" ir self-hating latvietis. Staigājošs paradokss. Izraidītais zemes virsū. Bezmājnieks, sliktāks par gliemezi, jo gliemezim vismaz ir māja, ko šis nēsā līdzi.