"tais pašos padomju laikos tu nemaz normāli iekārtot savu dzīvi nevarēji" - šis apgalvojums bieži lasīts un nešķiet īsti pamatots - labi pārzinu savu vecāku un viņu studiju laiku draugu dzīves gājumus. Paaudze, kam 50. gadu pats sākums bija studiju uzsākšanas laiks, lielākā daļa - viensētnieku bērni no visas Latvijas, satikušies Rīgā, lai kļūtu par inženieriem (lai ko tas arī nozīmētu mūsdienu izpratnē). Tuvinieku atbalsts ikvienam (kartupeļi un speķītis līdzņemšanai, kad students brīvdienās utml.), jo pārliecība, ka izglītība būs tramplīns uz vieglāku un pārtikušāku dzīvi. Un vairumā gadījumu tā arī notika - pēc studijām jaunie speciālisti - mežu inženieri, zemes ierīkotāji, lauksaimniecības tehnikas konstruktori u.c. (50. gados Lauksaimniecības akadēmija atradās Rīgā) - saņēma šādas tādas priekšrocības: iespēju tikt uzņemtiem atsevišķā dzīvokļu rindā, dažs, saņēmis darba norīkojumu uz attālāku Latvijas nostūri, jēdzīgu dzīves mītni dabūja uzreiz. Un kas interesanti - viņi visi ļoti labi saprata sistēmas absurdumu, taču pragmatiski savas dzīves apstākļus centās uzlabot nebūdami nedz komjauniešu aktīvisti, nedz kompartijas biedri, vienkārši izvēlējās profesijas, kurās trūka speciālistu un cik necik bija atbalsta mehānismi.