Skabičevskis (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} begemots) rakstīja, |
1) Nepareizi ir nevis cenu kontroli noraidīt vai nenoraidīt, bet izcelt kā būtisko iemeslu preču trūkumiem plauktos.
Cenu kontrole noteikti ietekmē tādu preču trūkumu, kuras ražo peļņai. Bet PSRS tā bija galvenokārt individuālo ražotāju lauksaimniecības produkcija un melnā tirgus ražojumi -- citiem vārdiem sakot, salīdzinoši nenozīmīga ekonomikas daļa.
Pamatproblēma bija pats privātās uzņēmējdarbības aizliegums un nenormālā ekonomikas centralizācija, kas mēģināja prognozēt patēriņu un ignorēja (vai kavēja koriģēt) prognožu nesakritību ar realitāti, kā arī ražotāju neieinteresētība kvalitātē un viņu produkcijas vajadzībā, jo viņi nestrādāja peļņai, bet plānam.
Piemēram, apavu veikalos plaukti bija pilni. Bet ar sliktas kvalitātes apaviem, kurus neviens nepirka, neskatoties uz to, ka tie bija (dēļ cenu kontroles) gana lēti.
Citiem vārdiem sakot, cenu kontrole ir sociālisma aspekts, taču vismaz PSRS ietvaros ne svarīgākais, jo pat, ja cenu kontroles nebūtu, tas neko daudz neietekmētu. No otras puses, cenu kontrole tiek piemērota diezgan daudz kur arī kapitālismā, vai nu tieši vai netieši (t.sk., piem. importa tarifi).
2) Autore tieši un skaidri inflācijā vaino pieaugušo uzņēmumu peļņu – “alkatīgie buržuji”, kas ir tipiska sociālisma propaganda.
Tā ir lieta, ko izmanto sociālisma propogandā, neapšaubāmi. Taču rekordlielas uzņēmumu peļņas tikpat neapšaubāmi rada jautājumu, vai kompānijas neizmanto faktisku monopolstāvokli vai līdzīgu situāciju, kas ļauj tām diktēt cenu visiem. Rekur, piemēram, Business Insider rakstā no novembra:
Citiem vārdiem sakot, brīvais tirgus funkcionē labi tur, kur ir reālā konkurence. Ja reālas konkurences nav valsts dēļ (kā sociālismā) vai šībrīža korporāciju struktūras dēļ (kā, iespējams, šobrīd dažās nozarēs), tad tiek izpakaļoti mazie individuālie spēlētāji -- gan ražotāji, gan patērētāji.
Cenu kontrole noteikti ietekmē tādu preču trūkumu, kuras ražo peļņai. Bet PSRS tā bija galvenokārt individuālo ražotāju lauksaimniecības produkcija un melnā tirgus ražojumi -- citiem vārdiem sakot, salīdzinoši nenozīmīga ekonomikas daļa.
Pamatproblēma bija pats privātās uzņēmējdarbības aizliegums un nenormālā ekonomikas centralizācija, kas mēģināja prognozēt patēriņu un ignorēja (vai kavēja koriģēt) prognožu nesakritību ar realitāti, kā arī ražotāju neieinteresētība kvalitātē un viņu produkcijas vajadzībā, jo viņi nestrādāja peļņai, bet plānam.
Piemēram, apavu veikalos plaukti bija pilni. Bet ar sliktas kvalitātes apaviem, kurus neviens nepirka, neskatoties uz to, ka tie bija (dēļ cenu kontroles) gana lēti.
Citiem vārdiem sakot, cenu kontrole ir sociālisma aspekts, taču vismaz PSRS ietvaros ne svarīgākais, jo pat, ja cenu kontroles nebūtu, tas neko daudz neietekmētu. No otras puses, cenu kontrole tiek piemērota diezgan daudz kur arī kapitālismā, vai nu tieši vai netieši (t.sk., piem. importa tarifi).
2) Autore tieši un skaidri inflācijā vaino pieaugušo uzņēmumu peļņu – “alkatīgie buržuji”, kas ir tipiska sociālisma propaganda.
Tā ir lieta, ko izmanto sociālisma propogandā, neapšaubāmi. Taču rekordlielas uzņēmumu peļņas tikpat neapšaubāmi rada jautājumu, vai kompānijas neizmanto faktisku monopolstāvokli vai līdzīgu situāciju, kas ļauj tām diktēt cenu visiem. Rekur, piemēram, Business Insider rakstā no novembra:
A key reason companies are able to succeed with these hikes is that so many of them are doing it. If only Unilever charged more, that could drive shoppers to choose an offering from Colgate-Palmolive or P&G.
When all of them do it, you don't have a choice.
// Business Insider
Citiem vārdiem sakot, brīvais tirgus funkcionē labi tur, kur ir reālā konkurence. Ja reālas konkurences nav valsts dēļ (kā sociālismā) vai šībrīža korporāciju struktūras dēļ (kā, iespējams, šobrīd dažās nozarēs), tad tiek izpakaļoti mazie individuālie spēlētāji -- gan ražotāji, gan patērētāji.
Nopūsties:
