Protams, mēs visi savā ziņā esam stāsti par sevi.

Bet mani tiešām vairāk iespaidoja tas, ka novakcinējās visa mana ģimene - es reāli biju viena no pēdējiem, kas to izdarīja, nekā tas, ka kaut kad tas būs obligāti. Man tas toreiz vēl hipotētiskais obligātums drīzāk radīja pretestību. Vīrs palīdzēja ieraudzīt, ka pat pie hipotētiski apokaliptiskiem scenārijiem nevakcinēšanās diez vai ir labākā stratēģija.

Es īstenībā nezinu, ko tieši darītu, ja kaut kādu iemeslu dēļ paliktu pie idejas, ka vakcinēties nevajag. Īstenībā es laikam zinu tikai vienu vīra draugu, kas ir lepni aizgājis no labi apmaksāta darba valsts iestādē ( kredītu atstājot maksāt sievai?). Pārējie pieiet radoši - slimības lapas, formāli darbs attālināti, darbā formāli pieņemts draugs - aizvietotājs, kurš ir vakcinēts, bet mazāk kvalificēts un dalās ar algu. Laikam tikai skolotāji šitā nevar, pārējos reāli piesedz tie paši vakcinētie, kurus visādi gnidrologi lamā par šarikoviem.