"Apšaubāmais ir vienīgi tas, ka nedzemdējušām sievietēm nevar būt motivācija ziedot. Bet nu tad ir jājautā psihoterapeitiem, šajā gadījumā G. Ancānei, ko viņi ar to domā. Iespējams, ka tas ir diezgan greizs pieņēmums, bet es negribētu automātiski apšaubīt šos speciālistus un uzdoties par gudrāku, kamēr nav zināms, uz kā viņi šos faktus ir balstījuši. Pretargumentus pagaidām ir izteikuši tie, kas nav psihoterapeiti, tāpēc tie nav tik uzticami."
Tiešām? Tev šķiet, ka psihoterapeiti ir eksperti jautājumā par to, kuram var būt kāda motivācija? Man līdz šim šķita, ka spriestspējīgi cilvēki var paši izlemt, kāda ir viņu motivācija. Bet es arī neesmu psihoterapeits, tāpēc ko gan es var spriest, vai ne?
Otrkārt, kāpēc kritērijam ir jābūt faktoram, vai sieviete ir vai nav dzemdējusi? Kāpēc nepietiek ar vecuma ierobežojumu? Un par sieviešu pasargāšanu -tur jau tieši arī ir problēma, ka likums ir pārlieku paternālistisks un neļau pašām sievietēm izlemt, kā viņām lietot savas olšūnas. Ja gribas pasargāt sievietes, tad, ok., varbūt var pacelt vecuma ierobežojumu (pašlaik ir 18. gadi), kad viņas var ziedot savas olšūnas ar domu, ka vecākas sievietes var pieņemt labākus lēmumus par savām izvēlēm, bet kā fakts, ka sieviete ir dzemdējusi padara viņu gudrāku?
Un, nē, tas nav nekāds "medicīniski pragmatisks risinājums", jo runa ir par to, ko sievietes drīkst vai nedrīkst darīt ar savu ķermeni. Proti, tas ir jautājums par sieviešu tiesībām.