Kāpēc man patīk stindzinoši auksts laiks?
Tādēļ, ka tad debesis ir tik skaidras, zvaigznes tik tālas, bet mēness auksts.
Visas debesis ir aukstas.
Stindzinoši aukstas.

Tādas debesis ir tikai rudenī. Un ziemas naktīs kad nesnieg.

Turpretī vasarā zvaigznes ir tik tuvas un aizsniedzamas, ka nav nemaz jāpiepūlas, lai tās aizsniegtu...

..Sen jau bija pāri pusnaktij. Viņš apskāva mani un mēs izgājām ārā..
Debesis bija tik skaidras un tumši zilas... Zvaigznes tik tuvas..
Mēness apspīdēja mūsu sejas. Mēs apsēdāmies zālītē..
Es vaicāju-kura no tām ir mūsējā?
Viņš mani noskūpstija un mēs apgūlāmies zālē...
Redzi to zvaigzni? -viņš norādīja uz visspožāko no zvaigznēm
-Tā esi tu
Un redzi tur blakām to zvaigzni?
Tas esmu es.
Un tās ar katru nakti mirdz arvien spožāk. Jo katru dienu es iemīlos tevī arvien vairāk. Un tajā dienā kad.. kad tu mani iemīlēsi tik pat stipti kā es mīlu tevi, tās spīdēs blakām..
un tajā naktī mēs atkal iesim...
Mēs apgulsimies zālē un tu jautāsi-kur palikušas mūsu zvaigznes? Tu redzēsi tikai piena ceļu.
Tagad mēs mirdzam kopā, mēs mīlam kopā, mēs ejam pa mūsu laimes ceļu, pa cerību ceļu..
Un katra tava cerība ir kāda skaista zvaigzne.
Nāc man līdz...
Viņš satvēra manu roku un mēs gājām...
Taču kurp.. es vairs neatceros..

Zvaigznes bij atik tuvas un tālas reizē..

Šonakt pie debesīm, es redzu tikai aukstu mēnesi, kas pielej manu istabu ar spožu gaismu.. un vienu zvaigzni.
Kāpēc tur vairs nav otras?
Tā pastaigājas ar kādu citu pa manu cerību ceļu..

[09.09.03][00:11]