par visu...
Tā nu tas viss bija aizgājis, ka labi mēs jutāmies tikai esot kopā. Jau pēc 15 minūšu atšķirtības pa vadiem skrēja sms, kas pilnas ar ilgām, žēlabām un iekāri. Sākumā likās, ka tas ir ideālās sexa saderības pēc. Līdz vienam mirklim. kādu dienu, es aptvēru, ka nav vairs labi- ka domāju par Viņu pārāk daudz (nepārtraukti), ka ilgojos pārāk daudz (nepārtraukti), ka gribu pārāk daudz (visu). Sabijos. Aizgāju, aizmuku, aizlaidos, pasūtīju. Neatceros ar ko savu rīcību argumentēju. Zinu,ka tas notika mirklī, kad viņš bija mājās- tālu prom. Tajā vakarā(14.07.12.) saņēmu sms, citēju:"Visu dienu domāju par mums, Tāpēc nenocietos Tev neuzrakstīt. Es nesaprotu, kāpēc tāds lēmums? Varbūt paies mēnesis mēs viens otram apniksim. Kāpēc jāpārtrauc visskaistākajā brīdī?Tagad sāpēs tikpat stipri kā mēs to darīsim vēlāk, jo jau ir par vēlu, kāpēc mums to sev liegt? Ja Tev viss būtu ok ar vīru, es saprastu, bet Tu tāpat meklēsi mīļāko, kāpēc es nevaru būt? Bučas saldus sapņus.". Tas bija plkst 23:22:22. Sajutu lielu žēlumu pret Viņu, likās, ka viņam sāp. Protams, izlīgām un atkal bijām savā sapņu pasaulītē, kur viss bija tik skaisti un krāsaini.
Nākamais kašķis (cik nu kašķis- kārtējā reize, kad es gribēju visu pārtraukt,kamēr vien man tam pietika spēka) bija jau 03.08.12. Caur sms kašķējāmies. Saņēmu sms un to izlasot, gribēju parunāt, bet man zvans tika atteikt un atnāca šāda sms:"Pelīt piedod! Es Tev nezvanīšu, nomierināšos tad, es ir ļoti jūtīgs, man nāk raudiens kā mazam bērnam, es nevarēšu ar Tevi parunāt. :( :( :( :* :* :*". Sāpīgi. Tajā pašā dienā saņēmu pārmetumus kāpēc esmu ļāvusi viņam iemīlēties, vai tā ir kāda no manām rotaļām??? Protams, es atkal zvanīju un mierināju. Nu nepatīk man, ja kādam tā sāp. Vēl jo vairāk, ja tas ir manis dēļ... Samierinājāmies, it kā un turpinājām tikties. Līdz nākamajai pamešanai nav tālu...