 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
expele's Journal
Tā nu tas viss bija aizgājis, ka labi mēs jutāmies tikai esot kopā. Jau pēc 15 minūšu atšķirtības pa vadiem skrēja sms, kas pilnas ar ilgām, žēlabām un iekāri. Sākumā likās, ka tas ir ideālās sexa saderības pēc. Līdz vienam mirklim. kādu dienu, es aptvēru, ka nav vairs labi- ka domāju par Viņu pārāk daudz (nepārtraukti), ka ilgojos pārāk daudz (nepārtraukti), ka gribu pārāk daudz (visu). Sabijos. Aizgāju, aizmuku, aizlaidos, pasūtīju. Neatceros ar ko savu rīcību argumentēju. Zinu,ka tas notika mirklī, kad viņš bija mājās- tālu prom. Tajā vakarā(14.07.12.) saņēmu sms, citēju:"Visu dienu domāju par mums, Tāpēc nenocietos Tev neuzrakstīt. Es nesaprotu, kāpēc tāds lēmums? Varbūt paies mēnesis mēs viens otram apniksim. Kāpēc jāpārtrauc visskaistākajā brīdī?Tagad sāpēs tikpat stipri kā mēs to darīsim vēlāk, jo jau ir par vēlu, kāpēc mums to sev liegt? Ja Tev viss būtu ok ar vīru, es saprastu, bet Tu tāpat meklēsi mīļāko, kāpēc es nevaru būt? Bučas saldus sapņus.". Tas bija plkst 23:22:22. Sajutu lielu žēlumu pret Viņu, likās, ka viņam sāp. Protams, izlīgām un atkal bijām savā sapņu pasaulītē, kur viss bija tik skaisti un krāsaini.
Nākamais kašķis (cik nu kašķis- kārtējā reize, kad es gribēju visu pārtraukt,kamēr vien man tam pietika spēka) bija jau 03.08.12. Caur sms kašķējāmies. Saņēmu sms un to izlasot, gribēju parunāt, bet man zvans tika atteikt un atnāca šāda sms:"Pelīt piedod! Es Tev nezvanīšu, nomierināšos tad, es ir ļoti jūtīgs, man nāk raudiens kā mazam bērnam, es nevarēšu ar Tevi parunāt. :( :( :( :* :* :*". Sāpīgi. Tajā pašā dienā saņēmu pārmetumus kāpēc esmu ļāvusi viņam iemīlēties, vai tā ir kāda no manām rotaļām??? Protams, es atkal zvanīju un mierināju. Nu nepatīk man, ja kādam tā sāp. Vēl jo vairāk, ja tas ir manis dēļ... Samierinājāmies, it kā un turpinājām tikties. Līdz nākamajai pamešanai nav tālu...
Katru dienu saņēmu sms no Viņa. Likās, ka netiku Viņam devusi savu nr...Lai nu kā, kādu laiku izvairījos no šī Vīrieša, randiņiem visu laiku atradu muļķīgus attaisnojumus,lai neietu...Jutos bezgala neērti Viņa priekšā par uzaicinājumu izgulēties pie manis, par to,ka neatcerējos, kā Viņš izskatās, par to, ka nezināju Viņa vārdu, par to, ka mums ir 15 gadu starpība. Bija vēl divas pasēdēšanas tur ar visiem pēc TĀS nakts, bet pirmajā reizē neviens Viņu nebrīdināja, ka arī es ieradīšos, lai gan Viņš bija piekodinājis to izdarīt un tādējādi Viņš mums nemaz nepievienojās. Un otrajā- man joprojām bija neērti, sēdējām katrs savā galda pusē un ik pa laikam viens otru vērojām.
Reiz tika sarunāts visiem braukt uz jūru. Man pakaļ, nez kapēc, brauca tieši Viņš, lai gan vietas pietiktu arī busā. Nu nekas! Gan jau. Galu galā, sadraudzēties jau vajag, jo ir stulba sajūta "tipa" tusēt vienā telpā un kompānijā, bet justies tik tizli.
Braucot uz viesu namu, kur vajadzēja visiem satikties, atradām tur tukšas telpas. Hmmm... Sazvanījāmies- mūsējie bija pie netāla dīķīša. Braucam turp. Tā nu bija sanācis,ka mana draudzene sev līdzi bija paņēmusi meiteni,kas man ne visai patīk viņas rupjās runas un izturēšanās dēļ un es atkal atradu iemeslu,lai brauktu mājās- ņemot vērā, ka bija jau krēsla un odi pagalam aktīvi, un man kājās svārki, palūdzu Viņam, lai aizved mani pārģērbties. Mājās izdomāju, ka jāsagaida, lai mani bērni iemieg un tad tik varu braukt. Doma bija, visiem pateikt, ka mazie neguļ un es nekur netieku. Bet kādā mirklī atskanēja klikšķis galvā un sapratu, ka negribu, lai arī Viņš kkur brauc. Alkohols vakaram mums jau bija iegādāts. Teicu, ka gribu iedzert. To izdarījusi, ielēju glāzi arī Viņam un klusējot pasniedzu, kā zīmi, ka gribu, lai mēs nekur nebraucam. Viņš paņēma. Iedzēra. Nezinu, pēc cik ilga laika sekoja pirmais skūpsts. Nezinu, cikos aizgājām čučēt. Bet tā tas sākās. Pirmā nakts. 4.jūlijs.
Man brīvdiena. Atkal draudzenes zvans. šodien svinot vārda dienu vienam no strādniekiem, brauksim uz citu viesu namu, kur vēl viena daļa no viņiem dzīvo. Brauksim spēlēt volejbolu.
Izeju laukā, tur busiņš, draudzene un puiši gan jau zināmi, gan nezināmi. Atkal visi jautri, visiem labi. Sakāpjam mašīnā, es izsakos,ka labprāt dzertu stipro alkoholu tīrā veidā. Vīrietis,kas sēdēja blakus man, uzreiz palūdza aizbraukt uz veikalu. Dīvaini, bet patīkami. Izrādās, šis arī ir tas gaviļnieks.
Nonākot viesu namā, volejbolu neviens vairs negrib spēlēt. Tā vietā mēs spēlējam kartupeļus! :) bija bezgala jautri un varu palielīties- ne reizi man ar bumbu sāpīgi netrāpija. :)
Satumst, laukā nekāda skraidīšana nesanāks, braucam atpakaļ uz mūsu viesu namu un turpinam tur. Atkal pagrabstāvs, mūzika, smiekli, alkohols... Viens no strādniekiem, no otra viesu nama, sarunāja briesmīgas lietas. Man acis ir ļoti slapjā vietā un asaras plūst aumaļām. Kā jūs domājat, kas mani mierināja? Jap, gaviļnieks. Lai gan raudāt vairs neraudu, bet garastāvoklis sabojāts un gribu uz mājām. Izsaucu taxi. Braukšu mājās.
Rīts. Pamostos. Un ne viena!!!! Sasodīts! Gaviļnieks ir man blakus. 100% zinu,ka nebija ne sex, ne skūpstu, bet tomēr- kā viņš te nokļuva? Izrādās, es prombraucot, esmu viņam piedāvājusi braukt pie manis izgulēties un uzreiz jau brīdinājusi,ka nebūs nekā intīma. Nez, kapēc viņš piekrita... Bet tā nu tas bija. njā...
Vēlāk, kad pamodos jau otreiz, nespēju atcerēties, kā tad gaviļnieks izskatījās, bet tā kā starp mums nekā nebija un netikām arī neko viens otram solījuši, par to vairs nedomāju... Kas bijis, tas bijis.
Ar pēdējo vilcienu braucu no darba uz mājām. Pārgurusi, iztukšota... Vilciens manā pilsētā ieiet plkst 1 naktī.Apmēram pusceļā saņemu zvanu no draudzenes:"čiv, ko dari,kā iet? mēs Tevi stacijā savāksim un brauksim biku padēdēt, ok?". Izprašņāju draudzeni kur brauksim, ar ko, kas par pasēdēšanu. Tad nu tā- šamā pa dienu veikalā iepazinusies ar nelielu bariņu vīriešu. Viesstrādnieki. Apmetušies tepat netālā viesu namā, aicina patusēt. Draudzene jau ir tur. Noskaidroju,ka visi sakarīgi, nekādas briesmas nedraud un piekritu ar'!
Stacija. Ejam uz mašīnu. Hmm, vīrieši gados. Nu, nekas- jautri pasēdēt jau var! Aizbraucām uz viesu namu, sēdēšana notiek pagrabstāvā. Biju bijusi tajās telpās uz pasākumiem, bet lejā vēl nebija nācies būt. Alkohols. Daudz. Un visi tādi jautri, laipni, pretīmnākoši.
Nezinu, vai tas bija noguruma iespaidā vai kā, bet es ļoti ātri piedzēros. Tiešām ātri. Palūdzu,lai viens no skaidrajiem (a varbūt vienīgais :) ) puišiem mani aizved mājās. Šis bez vārda runas piekrita.
Un tādi šie pasākumi bija vairāki. Katru reizi es ļoti ātri noziedēju mājās- kad ar taxi,kad kāds aizved. Nu nav jau svarīgi kā, galvenais, ka sveika un vesela mājās.
Sveiki. Esmu cilvēks ar salauztu sirdi. Sieviete. 27 gadi. 2 burvīgi bērni. vīrs. Veca kaķene. Hobiju man vairs nav. Nav arī sapņu un cerību. Priekšā man vispār nekā vairs nav. Ir tikai atmiņas par šo vasaru un neizsakāmas sāpes. Njā, arī draugu man vairs nav. Un es bezgala stipri ienīstu Z-svētkus un vispār visus svētkus,kas vēl būs. Un man ir ļoti žēl,ka pasaules gals nepienāca. Esmu kā staigājošs robots,kas izdara tikai to,kas ir jādara un viss- nekādu vēlmju, nekāda prieka, nekādu interešu. vairs nav. Laika gaitā es pastāstīšu kāpēc tā notika.