mhm...
Katru dienu saņēmu sms no Viņa. Likās, ka netiku Viņam devusi savu nr...Lai nu kā, kādu laiku izvairījos no šī Vīrieša, randiņiem visu laiku atradu muļķīgus attaisnojumus,lai neietu...Jutos bezgala neērti Viņa priekšā par uzaicinājumu izgulēties pie manis, par to,ka neatcerējos, kā Viņš izskatās, par to, ka nezināju Viņa vārdu, par to, ka mums ir 15 gadu starpība. Bija vēl divas pasēdēšanas tur ar visiem pēc TĀS nakts, bet pirmajā reizē neviens Viņu nebrīdināja, ka arī es ieradīšos, lai gan Viņš bija piekodinājis to izdarīt un tādējādi Viņš mums nemaz nepievienojās. Un otrajā- man joprojām bija neērti, sēdējām katrs savā galda pusē un ik pa laikam viens otru vērojām.
Reiz tika sarunāts visiem braukt uz jūru. Man pakaļ, nez kapēc, brauca tieši Viņš, lai gan vietas pietiktu arī busā. Nu nekas! Gan jau. Galu galā, sadraudzēties jau vajag, jo ir stulba sajūta "tipa" tusēt vienā telpā un kompānijā, bet justies tik tizli.
Braucot uz viesu namu, kur vajadzēja visiem satikties, atradām tur tukšas telpas. Hmmm... Sazvanījāmies- mūsējie bija pie netāla dīķīša. Braucam turp. Tā nu bija sanācis,ka mana draudzene sev līdzi bija paņēmusi meiteni,kas man ne visai patīk viņas rupjās runas un izturēšanās dēļ un es atkal atradu iemeslu,lai brauktu mājās- ņemot vērā, ka bija jau krēsla un odi pagalam aktīvi, un man kājās svārki, palūdzu Viņam, lai aizved mani pārģērbties. Mājās izdomāju, ka jāsagaida, lai mani bērni iemieg un tad tik varu braukt. Doma bija, visiem pateikt, ka mazie neguļ un es nekur netieku. Bet kādā mirklī atskanēja klikšķis galvā un sapratu, ka negribu, lai arī Viņš kkur brauc. Alkohols vakaram mums jau bija iegādāts. Teicu, ka gribu iedzert. To izdarījusi, ielēju glāzi arī Viņam un klusējot pasniedzu, kā zīmi, ka gribu, lai mēs nekur nebraucam. Viņš paņēma. Iedzēra. Nezinu, pēc cik ilga laika sekoja pirmais skūpsts. Nezinu, cikos aizgājām čučēt. Bet tā tas sākās. Pirmā nakts. 4.jūlijs.