es pietrūkstot
haha.. vēl arī esmu Viņam svarīgs cilvēks. kā arī labs draugs.

Viņš pats man ir teicis, ka es bieži vien iedomājoties to sliktāko variantu. Kā tad man domāt, ja pasaule ir nodevīga? naivi cerēt Viņa vārdiem? Tajā brīdī, kad Viņš teica, ka mīl mani, Vai Viņš patiešām to domāja? Ja domāja, tad kāpēc mani sāpināja? Kāpēc ļāva man dzīvot cerībā, ka starp mums ir kas vairāk kā tikai draudzība? brr... Man ir jāizsniedz kautkāda lietošanas pamācība? Uzskatu, ka cilvēkam ir JĀJŪT, ka kaut kas nav kārtībā. Es vairākkārt esmu izrādījis un teicis, ka man šis un tas nepatīk, gan tieši, gan netieši, ja cilvēks neuztver - tad pats vainīgs.

Iniciatīvu no Viņa puses saistībā ar mīļumu/mīlestību es nekad neesmu sagaidījis... Vai tad man ir jābūt tam, kas vienmēr spers pirmo soli? Ar mani ir tā, ja nejūtu, ka cilvēks to pats vēlās, tad es to nedarīšu, vai arī ja to izdarīšu, tad pēc kāda laika gaidīšu iniciatīvu no otra. Vai tas ir nepareizi?