Garastāvoklis:

crushed

vakaršonakts
lala, vakar pie manis bija neliela pasēdēšana.
Viņš palika guļam lejā ar vienu citu cilvēku.
debili, ka domāju par to gandrīz visu rīta cēlienu - kas/kāpēc...
vakar teicu, ka labāk netiksimies/nerunāsim kādu mēnesi, lai saprastu ko vēlamies no šīs draudzības.
es jūtu, ka atkal esmu tuvu tam, lai Viņam atklātos.
man ir tik bail, tik bail, kaut arī ja atklātos, man vairs nesāpētu, jo viņš zinātu ko es jūtu. tieši tā - zinātu, nevis saprastu. ai, es pat nezinu kā ir labāk.

kāpēc es nevaru pārstāt par Viņu domāt? ieraugot Viņu, vēlos Viņu apķert/samīļot... noskūpstīt uz vaiga, pieglausties un palikt.
katra mana šūniņa ir kā magnetizējusies, kad Viņš ir klāt. vai tā tam ir jābūt?
prāts apzinās, ka tas ir galīgi un neprātīgi, taču balss iekšā man saka ko citu.
ak, ja Viņš saprastu ko es jūtu pret Viņu - pareizāk sakot - kādas ir manas sajūtas esot Viņam blakus.

dažreiz ieskatos Viņam acīs, kad Viņš skatās uz mani, acis sastopās, taču ar katru sekundes simtdaļu, kuru pavadu skatoties viņam acīs es baidos nodot sevi, jo varētu Viņa acīs skatīties, liekas, mūžīgi. tāpēc nākas novērsties un domāt ko Viņš tajā brīdī domā.

Viņam vairs neinteresē ko es domāju. Viņš vairs neprasa "Ko Tu tagad domā..." Viņš ir pārņemts ar savu otru pusīti, viss - līdz pirkstu galiem. Kāda man ir neaprakstāma baltā skaudība (kā arī prieks, jo es Viņam vēlu to labāko), ka viņiem viss ir labi. Pilnīgi liekas, ka viņi viens otram ir radīti. Eh, kaut es būtu tik tuvu Viņa sirdij. Viņiem tik daudz kopīgu lietu, viens otru viņi ietekmē - gan mūzikā, gan ēdiena izvēlē, gan dzīves uztverē, viņi ir kā viens. Protams, ka Viņam tas liekas daudz saistošāks, nekā laika pavadīšana ar cilvēku, kam starp kājām karājas tas pats, kas Viņam.

Man Viņš ir teicis, ka es pārāk daudz domājot, pārāk sīkumaini pieeju lietām. Es savādāk nevaru. Man ir svarīgi ko citi domā par mani. Kā tad es savādāk noteikšu - kas ir pieņemams un kas - nav? Ja es rīkotos 100% pēc savas sirds, uz ielas mani uztvertu kā traku. Šīs debilās maskas...

Pēdējā laikā domāju par to, ka varētu aizbēgt no visa prom. Uz citu valsti, citu sabiedrību, kur neviens mani nepazīs un sākt jaunu dzīvi. BEZ VIŅA! Tad atkal - man ir saistības pret manu darbu, pret vecākiem. No otras puses - man vajadzētu kļūt egoistiskākam. Neko vairs nesaprotu - dažreiz no rīta liekas, ka nolaidīsies rokas un izlekšu pa logu. Jā - tas būtu krietni nesāpīgāk kā šī sirds plosošā agonija.

Viņš esot daudz sapratis, par mani, par mums, ka Viņš esot par maz sniedzis man atpakaļ utml. Jūtu, ka Viņš cenšās tagad - nedaudz, taču tas ir krietni par maz. Man vajag VISU. VISU Viņu. Gribu, lai tā būtu Viņa iniciatīva apskaut mani, samīļot.
Par daudz prasīts? Vai par maz atgādināts, ka es to vēlos?