foršs tētis?
vakar meitenes mani apbēra ar labiem vārdiem par to, ka es varētu būt labs tētis... man sanāk ar bērniem ātri nokomunicēt viņu līmenī un kļūstu par viņu draugu ļoti ātri. šķiet, ka iejusties bērna ādā un dzīvot līdzi viņa pasaulei man ir diezgan vienkārši, jo pats vēl tak esmu bērns, vismaz daļa no manis un tā būs vienmēr. tad padomājot uz priekšu... labi, piemēram, kļūstu par tēvu, taču tad paliek aktuāls jautājums par manu pagātni, ja es kādreiz atklāti dzīvošu kā biseksuāls cilvēks? kā to uztvertu bērni? man ir bail, ka tas varētu viņiem likt justies neērti vai pat trakāk viņi varētu kļūt līdzīgi man un tad mani vainotu, ka esmu radījis un izaudzinājis cilvēku, kuru nesapratīs. es gan zinu, ka tā tās lietas nenotiek, jo pats esmu audzis nevis homoseksuālā laulībā, bet gan heteroseksuālā un nekad neesmu audzināts, lai manī sētu tādas domas, kas mani šobrīd pārņem. citi jau to nezin, visi domā, ka ir bubulis, kas pielipina seksuālo izvēli cilvēkiem... vai nu tas ir kino (nekad bērnībā nebiju saskāries ar "tāda" rakstura filmām), grāmatas (lasīju Ronju - laupītāja meitu un citas pasakas, Remarka darbus), mūzika (atzīstos, ka Fredijs man ir bijis mīļākais mākslinieks kopš bērnības, bet kad sāku viņu klausīties, tad man pat nebija jausmas ko nozīmē seksualitāte) utml. tad jau miljoniem cilvēku vajadzētu mīlēt arī savu dzimumu, ja tas viss notiek tik vienkārši - ar propagandu, ar bubuli.

opā. šo rakstot apjautu, ka jūtas pret vīriešiem man ir bijušas jau gandrīz 15 gadus :o pats sev esmu psihologs :p to gan aprakstīšu zem atslēdziņas cibas draugiem, citādi kāds/a mani te komentē izsakot spriedumus par manu dzīvi slēpjoties un izmantojot iespēju komentēt anonīmi :)