Ak, šis man silda sirdi:

"Kā vienmēr ejot pa ielu mēģinu redzēt cilvēkiem cauri, viņu domas, viņu ilgas, viņu prieku, viņu rūpes, viņu mīlestību. Katru dienu varētu pierakstīt kā piedzīvojumu, taču nē - tas paliek man un manām domām par to."

Es pa vasaru nodzīvoju Latvijā vairāk nekā mēnesi un allaž mēģināju tāpat - skatīties pretimnākošajiem sejās un smaidīt, bet vienmēr man likās, ka esmu par uzbāzīgu, jo tikai ļoti reti saņēmu ko pretim - retus skatienus, vēl retākus smaidus.... Bieži vien - niknus un naidīgus feisus. Cilvēki ir tik noslēgti mūspusē, brāl.