no manis birst ziedlapiņas, lasot šīs vecās vēstules.
es pataupīšu vēl rītdienai.

kādreiz, kad ir tumsa manī, es domāju par vienu pēcpusdienu krētā, kur sen biju nosūtīts grieķu valodas kursos. es vienu dienu paņēmu vagu un aizbraucu uz kaut kādu pamestu līci. tur bija precīzi gandrīz neviena, tikai kafejnīciņa ar šķīstošo kafiju un kaut kāda tāda komiska stāvvietas infrastruktūra, kaut kāda ģimene ar bērniem. saule bija silta, gaisma spoža kā kuindži gleznās. es atstāju mantas un aizpeldēju tālu caurspīdīgā jūŗā, vēl tagad atceros to zaļo pasauli, kur zāles lēni šūpojās kā mazā vējiņā līkstoši ziedi, stari vijās cauri ūdenim, zivis peldēja lielos baros. nekad vairs neesmu redzējis neko tik skaistu - tā bija balva par uzdrīkstēšanos bastot.