Sestdienas rīts...
Nemaz nemanīju, ka nedēļa tik ātri aizgājusi. Viss tik vienāds. Atnāc no garlaicīgā darba, un tad pat nesaproti, kā tas laiks tik ātri aizrit - jau jāiet gulēt. Vismaz pa nedēļu izlasīju Koelju Alķīmiķi. Ļoti interesanti.
Visu laiku sanāk ar visiem kašķēties:( Pati nesaprotu, kas ir ar mani. It kā jau tas ļoti nepatīk - tā pāri citiem darīt, bet... tā tomēr sanāk. It kā ar mani tiešām kaut kas nebūtu kārtībā.
Vakar vakarā ilgi nevarēju aizmigt. Atmiņā ausa tas, kā es ar Aigu bijām sarakstījušas visādas muļķības Uldim čatā. Un šis vēlāk atsūtīja sms, ka lai sākumā uzzin ar ko īsti čato... Es ļoti ceru, ka viņa stulbie istabasbiedri viņu tagad nevelk uz zoba... Ko līdz par to iedomājos, tā gribas, lai zeme zem manām kājām paveras un es tajā pazūdu... Varbūt tā būtu labāk - bez manis šai pasaulē. Ko labu tai esmu devusi??? Laikam NEKO..... Un tas tiešām ir skumji.
Tad arī vēl tādi dīvaini sapņi. Es nogalinu vienu riebīgu lektori, pie kuras man vēl jāliek eksāmens... Un visi man par to ir pateicīgi, jo es taču to izdarīju tikai aizstāvoties. Tad vēl viens - it kā es ar Uldi dzīvotu vienā dzīvoklī... It kā jau nekas, bet tas laikam tomēr manā zemapziņā sēž un grib izlauzties ārā...
Man ļoti gribētos, lai es ar brāli varētu izrunāt visu, bet viņš neļaujas. Vakar uztraucos, kur šis pazudis. Mana intuīcija saka, ka viņš ir aizbraucis pie draudzenenes. Zvanīju, bet viņš man saka, ka esot ar draugiem centrā. Kādas muļķības! Viņam tak šeit lāgā neviena drauga nemaz nav! Zinu, ka viņš pats ir liels un spējīgs par sevi izlemt, bet es tomēr uztraucos... Un man nepatīk meli, it īpaši ja viņš ir mans brālis.
Tā dīvaini tomēr rakstīt šeit, kur it kā visi var visu izlasīt, bet... Tas tāpat nevienu neinteresē un tas neliekas svarīgi. Un droši vien tā tam arī ir jābūt.
Un kā reizēm gribas visu pagriezt atpakaļ... Nepateiktos vai arī pateiktos vārdus, izdarītos un neizdarītos darbus un nedarbus...