Manuprāt, ļoti jauks un mīļš tekstiņš. Der padomāt!

Reiz sen senos laikos kādā zemes nostūrī kopā sapulcējās visas cilvēka jūtas un īpašības.
Kad garlaicība bija jau trešo reizi nožāvājusies, neprātība ierosināja:
-          Bet varbūt uzspēlējam paslēpes?
Intriga pacēla vienu uzaci:
-          Paslēpes? Bet kas tā ir par spēli?
Neprāts paskaidroja, ka viens no viņiem, piemēram, viņš pats būs spēles vadītājs. Viņš tad aizvērs acis un skaitīs līdz miljonam, bet pārējiem šajā laiku ir jānoslēpjas. Tas, kuru atradīs pēdējo, būs nākamās spēles vadītājs.
Entuziasms uzreiz paķēra aiz rokas eiforiju un sajūsmināti uzdejoja ar viņu. Prieks tā lēkāja, ka pat pārliecināja šaubas. Vienīgi apātijai gan nekas un nekad nelikās pietiekami interesants, un viņa atteicās piedalīties spēlē. Patiesība nolēma labāk neslēpties, jo viņu tik un tā galu galā atrod. Lepnums paziņoja, ka šī ir pilnīgi muļķīga spēle un ka viņu vispār nekas cits kā tikai viņš pats neuztrauc. Gļēvulība ne īpaši
gribēja riskēt.
-          Viens, divi, trīs....., - sāka skaitīt neprāts.
Pirmais noslēpās slinkums, viņš vienkārši apgūlās aiz tuvākā akmens.
Ticība pacēlās mākoņos, bet skaudība noslēpās triumfa ēnā, kurš paša spēkiem uzrāpās paša augstākā koka galotnē. Cēlums ļoti ilgi nevarēja noslēpties, katru vietu atdodams kādam citam, jo vienmēr uzskatīja, ka katra no tām ir vairāk piemērota kādam no viņa draugiem.
Kristāldzidrais strauts - skaistumam.
Koka dobums - bailēm.
Tauriņa spārns kā patvērums saldkaislei.
Vēja pūsma - tieši piemērota brīvībai, un tā viņa arī nomaskējās par vienu saules stariņu.
Egoisms atrada tikai sev vienam siltu un ērtu vietiņu.
Meli paslēpās okeāna dzelmē (lai gan patiesībā varavīksnē).
Bet kaisle un vēlme nolīda dziļi vulkāna krāterī.
Aizmāršība - pat neatceros, kur noslēpās, bet tas arī nav tik svarīgi.
Kad neprāts jau aizskaitīja līdz 999 999, mīlestība vēl joprojām meklēja, kur paslēpties, bet visas vietas jau bija aizņemtas. Un te pēkšņi viņa pamanīja burvīgu rozā ziedu krūmu un nolēma paslēpties tajā.
-          Miljons, - noskaitīja neprāts un devās meklēt pārējos.
Pirmo viņš, protams, atrada slinkumu. Pēc tam izdzirdēja, kā ticība strīdas ar Dievu, bet par kaisli un vēlmi uzzināja tāpēc, ka vulkāns nodevīgi vibrēja. Neprāts pamanīja skaudību un saprata, kur slēpjas triumfs. Egoismu pat nevajadzēja meklēt, jo vieta, kuru viņš bija izvēlējās, izrādījās bišu strops, un bites, loģiski, izdzina nelūgto viesi. Dodoties tālākos meklējumos, neprāts pienāca pie strauta, nolēma veldzēt slāpes un pamanīja skaistumu. Bet Šaubas sēdēja pie žoga un nevarēja izlemt, kurā pusē viņām noslēpties. Un tā visi tika atrasti: Talants - svaigā un kupli zaļojošā zālē, Skumjas - tumšā alā, Meli - varavīksnē (bet, ja godīgi, tad viņi slēpās okeāna dibenā).
Tikai mīlestību nevarēja atrast. Neprāts to meklēja aiz katra koka, katrā strautiņā, katra kalna galā, un tikai visbeidzot nolēma paskatīties rozā ziedu krūmā. Bet, līdz ko neprāts pašķīra malā zarus, tā izdzirdēja kliedzienu, jo asie rožu dzeloņi savainoja mīlestībai acis.
Neprāts apjuka, nesaprata, ko darīt, raudāja, lūdzās piedošanu un, savas vainas izpirkšanai, apsolīja, ka vienmēr būs viņas pavadonis.
Un, lūk, no tā brīža, kad pirmo reizi pasaulē tika spēlētas paslēpes, mīlestība kļuva akla un neprāts vienmēr ved viņu pie rokas....