pēkšņi ir pārņēmis nesaprotams depresnieks. nevis tā, ka globāli neko negribu un ejiet visi dirst, bet tāds - ai, šodien pohuj, rīt būs labāk. un tā jau otro nedēļu. šorīt, cēlos uz darbu un, krāmējot sporta somu vakara nodarbībām, es neizjutu nekādu prieku vairs. es cītīgi piestaigāju uz kačalku nu jau kādu gadu (ar starpbrīžiem, kad bija uz LV jāvizinās ne to jaukāko iemeslu dēļ), un vienmēr gāju ar prieku, un darbā nevarēju vien sagaidīt dienas beigas, kad tikšu uz nodarbību. kur pazuda?! nāc fiksi atpakaļ, mans kačalkas prieciņ! man tevis pietrūkst.