vakar atsākās treniņi ar manu serbu treneri. es tā cerēju, ka rozā brilles uz viņu man būs pārgājušas. varu ziņot - nekas nav pārgājis. kamēr bija prom, tikmēr bija miers (un citi zvēri no deitingappa). vakar atkal kusu ārā viņa klātbūtnē. un viņš, pie mūsu atkalredzēšanās pirms treniņa, mani tik cīši cīši apskāva, ka gandrīz ģībienā bij jākrīt no laimes :D

un tad...visa tāda aplaimota un labi patrenējusies, devos mājās dziedādama. un pie viena luksofora mašīna vienkārši sāka rīstīties un negribēja kustēt ātrāk par 20 km/h. knapi tiku no trases nost un noparkoties, kad saodu arī kūstošu plastmasas vai gumijas smaku. bija tumšs jau ārā, un tāpat jau neko nejēgtu daudz, tāpēc izslēdzu mašīnu un kapotu nemaz neatvēru. zvans draugam nostrādāja, par laimi, vien nieka stundiņu dabūju naksnīgajā tuksneša svelmē pagaidīt aizvilcēju.
šodien tiku pie īres auto, kurš ir reizes četras mazāks par manējo. labi, kaut kā jau tiksim galā te tās [cerams, ka] četras-piecas dienas, kamēr mana Betija remontā.
fingers fucking crossed, ka nekas nopietns un kabatā caurumu neuztaisīs...