spīd, jau spīd kaut kāds gaismas stars manā depresīvajā tunelī. kā vienmēr, paši sevi aiz ausīm vien velkam no visa laukā.
viss ir labi.

p.s. mammai gan vēljoprojām nav labi, par ko satraucos šobrīd visvairāk un vis-gandrīz-vienīgāk. viss pārējais man apkārt notiekošais palicis dikti mazsvarīgs. tik mazsvarīgs, ka I couldn't care less par neaizietiem brančiem, vakariņām un svētku svinēšanām. alkohols ir palicis tik mazsvarīgs, ka nav lietots bez vienas nedēļas mēnesi. vispār necik. un veips arī pa somu vārtās neaiztikts tikpat ilgi.
tai pat laikā turpinu kačalku ar varenu regularitāti - gan pedāļminēju klases, gan vicinu hanteles un citus stieņus.
un nevaru saprast, vai man jāpērk auto, vai tomēr nē. jo mazsvarīgi visa cita kontekstā, un manā patreizējā noskaņojumā.