vakar pēc darba aulēkšiem uz kačalku, kur mans treneris mani laikam galīgi gribēja piebeigt. mūsu privātnodarbības beigās viņš mani vēl aicināja uz tūliņ sākošo pedāļminēju klasi, kuru arī viņš pats vadīšot. tā kā vakar trenējām citas muskuļu grupas, ne kājas, domāju - kāpēc gan ne?
nu ja. paldies manai snaudošajai saprāta balsij, kura mani neapturēja. es pēc kačalkas ievēlos mājās, pabaroju kaķus, ielīdu dušā un pēc 10 minūtēm jau gultā izrubījos. man likās, ka šodien būs vienkārši nāve. bet nē! cilvēki, es esmu dzīvotājs!

un vēl, vakardienas treniņā, pie katra mana "nevaru vairs", treneris skubināja, ka - vari gan. piemetinādams beigās - labi, ka tev rīt rokas sāpēs, nevarēsi man heitu rakstīt vatsapā. vai man paveicies ar treneri, or what?! :D