kārtējais raudājiens par būšanu garam...
...jo brīvdienas nācās pavadīt gandrīz-uz-gultas režīmā. jo pagājušo nedēļ bija tik daudz darba, ka sanāca tusēties daudz pa recepciju, kura ar visu kompjūteru ir man par zemu, līdz ar to tādā čēspiecu grādu ieliekumā visu laiku. un sekas sajutu tā kārtīgi tik brīvdienās, kad ieslēdzu es-neko-negribu-darīt režīmu, un mājās tik vien kā traukus nomazgāju un ēst uztaisīju, pārējo laiku pa gultu spilvenos vārtoties un netfliksojot. svētdienas plānus arī nācās atlikt, jo nu tā sāpēja, ka nācās mazliet jogas stiepšanās izveikt, lai atlaiž. šorīt asarām acīs uz darbu cēlos. mašīnā sēdos kā tādā moku kambarī (labi, ka tālu nav jābrauc). un darbā staigāju terminātora cienīgu gaitu.
nākamnedēļ vajadzētu pie kauliņdaktera. sena man tur jau trauma, vēl no basketbola laikiem, un citreiz, lūk šādi uzpeld, kad vismazāk vajag.