kārtējā #darbiņā rubrika.
svētdienas rītā, lai arī man bija brīvs, tiku uzrauta sēdus gultā jau astoņos no rīta. pēc iepriekšējās dienas izdzertiem vīniem tas bija daudz par agru, ok? tātad, zvanīja telefons nonstopā, kamēr izklumburēju no gultas, sadabūju runājamu balsi un pacēlu trubu. otrā trubas galā panika - ūdens nav visā ēkā! nu jā, bija mums remonts galvenajai trubai paredzēts nakts laikā, kad arī tika atslēgts ūdens pilnībā, un bija apsolīts līdz 4 rītā to visu salabot un atdot mums ūdeni. skuju rati! astoņos man zvana beķerejas menedžeris, nevarot vērt vaļā, jo ūdens ta nav! piecas minūtes vēlāk zvana mana recepcija - viesi ārdās, ūdens nav! es saņēmu visu savu paģiraino dūšu un zibenīgi metos telefoniski risināt, kas nu šādās situācijā ir atrisināms. deviņos dabūjām ūdeni atpakaļ, bet tur pa vidam vēl bija trādirīdis ar vienu viesi no saudarābijas, kuram likās, ka izsaucot policiju viss maģiski atrisināsies. beigās policija ar mani runāja pa telefonu, sak' - kāda mums jēga baukt uz šo izsaukumu. es viņiem - nu, īsti jēgas nav, varbūt tik vien, lai tam džekam ap sirdi labāk paliekt, vai? izrunājām beigās, ka nebrauks. pati arī ar to džeku parunāju, nomierinājās, kad uzsaucu brokastis par brīvu.
šodien vēl nelielas sūdzību atbalsis atbalsojas, bet tā viegliņām un bez panikas.
priekšnieks pagarinājis sev atvaļinājumu, bet viņam kāds visu šo epopeju nostučīja pirms es paspēju to visu viņam daudz skaistāk pasniegt. tā jau ir, balamutes ir un būs vienmēr un visur, lai viņiem zobi par to sapūst.