tāda diena. bija tā, ka priekšnieks piezvanīja kaut ko padirst par vienu komercīrnieku, bet, tā kā man bija 15 minūšu pusdienpauze un pilna mute salātu, es, fiksi sagremoju, cik spēju, un pacēlu trubu ar - pardon, man pilna mute, jo vēl esmu pusdienās, whatš up? uz ko viņš skarbā tonī - un?! man par to tagad tev atvainoties?! uz ko man atkal pretfrāze izlēca - ahā, ok, man varbūt vispār tad pusdienas neēst, jo, nu, moška tu atkal neomā zvanīsi?!
reāli besīt jau sāk šitā žults izliešana. manā iestādē viss ir kārtībā, bet nēēēē, vot vajag kādu sūdu atrast par ko piekasīties, jo nevar taču tā būt, ka viss ir labi. pēdējā laikā jau pārāk bieži. bet nekas. man būs drīz vaļinājums uz divām nedēļām, un tad priekšnikes brauc prom, arī laikam uz divām nedēļām. mēnesi būs miers. jo no tāluma daudz vieglāk tolerēt :D

bet! pagājušais vīkends tā iespārdīja, ka es vēljoprojām laikam mēģinu izbrist no sestdien izdzertās mohito upes.